Mīlulis

Aizejot no viņas, Diruā tāpat kā iepriekšējo reizi aiznesa līdzi pastāvīgu viņas klātbūtnes izjūtu, jau līdzīgu jutekļu halucinācijai. Ar aizvien pieaugošu nepacietību viņš gaidīja norunāto dienu.

Otrreiz noīrējis melnu fraku, – līdzekļu joprojām bija par maz, lai viņš nopirktu vakara uzvalku, – Diruā pirmais ieradās restorānā dažas minūtes pirms noteiktā laika.

Viņu uzveda otrajā stāvā, mazā, atsevišķā kabinetā, kurš bija iztapsēts ar sarkanu audumu un kura vienīgais logs vērās uz bulvāri.

Četrām personām klāto, četrstūraino galdu sedza balta galdsega, kas vizēja kā nolakota; augstos svečturos degošo divpadsmit sveču liesmas apstaroja glāzes, sudrabu un bļodu sildītājus.

Aiz loga kā liels, gaiši zaļš plankums vīdēja koka lapotne, ko apspīdēja no atsevišķo kabinetu logiem krītošā gaisma.

Diruā atsēdās uz ļoti zemā dīvāna, kurš, tāpat kā sienas, bija pārvilkts ar sarkanu audumu un kura nolietotās atsperes dziļi ieliecās zem viņa svara, tā ka viņam radās iespaids, ka ir iekritis bedrē.

Visu plašo namu piepildīja neskaidra dunoņa, lielu restorānu raksturīgais troksnis, kurā saplūst kopā trauku un sudraba šķindoņa, paklāju apslāpēto, straujo soļu dipoņa koridoros, durvju virināšana un balsu čala, kas mirkļiem atskan no šaurajiem kabinetiem, kur iesprostoti viesi, kas ēd pusdienas.

Ienāca Forestjē un paspieda viņam roku tik sirsnīgi un familiāri, kā nekad nedarīja “Franču Dzīves” redakcijā.

– Dāmas ieradīsies abas reizē, – Forestjē sacīja. – Šādas pusdienas restorānā ir ļoti jaukas! Viņš ar skatienu pārbaudīja galdu, izdzēsa pavisam blāvi mirgojošo gāzes radziņu, pievēra vienu loga pusi un, izvēlējies sev vietu aizvējā, sacīja:

– Man ļoti jāpiesargās. Kādu mēnesi jutos ciešami, bet kopš pāris dienām man kļuvis sliktāk. Droši vien saaukstējos otrdien, nākot mājās no teātra.

Atvērās durvis, un vecākā viesmīļa pavadībā ienāca abas jaunās sievietes, kas bija aizplīvurojušās, aizsegušās un izturējās ļoti atturīgi, apburoši noslēpumaini, kā dāmas mēdz izturēties šajās vietās, kur katra sastapšanās šķiet aizdomīga.

Kad Diruā sasveicinājās ar Forestjē kundzi, viņa to stingri nostrostēja, ka tas viņus vairs neapmeklē.

– Jā, jā, es zinu, jūs dodat priekšroku de Marela kundzei, – viņa piebilda, ar smaidu uz lūpām pievērsdamas draudzenei, – jums atrodas laiks, lai aizietu pie viņas.

Tikko visi bija atsēdušies, viesmīlis pasniedza Forestjē vīnu karti.

– Kungiem atnesiet, ko viņi vēlēsies, – de Marela kundze draiski ierunājās, – bet mums – šampanieti ledū, vislabāko, ļoti saldu šampanieti un vairāk nekā.

Kad viesmīlis bija aizgājis, viņa, nervozi iesmiedamās, paziņoja:

– Šovakar gribu piedzerties, uzdzīvosim kā pa kāzām.

Forestjē, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, jautāja:

– Vai jums nebūs nekas pretī, ja pavisam aizvēršu logu? Man pāris dienu mazliet sāp krūtīs.

– Nē, it nekas, lūdzu.

Viņš piegāja pie loga, aiztaisīja ciet arī otru pusi, ko bija atstājis pusvirus, un tad nomierinājies un priecīgs atgriezās savā vietā.

Forestjē kundze nerunāja nekā; it kā domās iegrimusi, acis nodūrusi uz galdu, viņa uzsmaidīja glāzēm ar savu nenoteikto smaidu, kas šķita vienmēr solām un nekad neizpildām solīto.

Tika pasniegtas Ostendes austeres, mazītiņas, treknas austeres, kas izskatījās kā gliemežnīcās ieslēgtas austiņas un mutē izkusa kā sālītas konfektes.

Pēc viras pasniedza foreli, sārtu kā jaunas meitenes miesa; galdabiedri sāka tērzēt.

Vispirms pārrunāja skandalozu gadījumu, kas bija kļuvis zināms visā pilsētā: kādu augstāko aprindu dāmu viņas vīra draugs bija pārsteidzis atsevišķā kabinetā, kur viņa ēdusi vakariņas ar vienu ārzemju princi.

Forestjē milzīgi smējās par šo dēku, bet abas sievietes atzina, ka nesmalkjūtīgais pļāpa ir bezgodīgs gļēvulis. Diruā viņām piekrita un noteikti apgalvoja, ka vīrieša pienākums šāda veida piedzīvojumos, – vienalga, vai viņš būtu galvenais varonis, uzticības persona vai vienkāršs liecinieks, – ir būt klusam kā kapam.

– Cik daudz jaukuma būtu dzīvē, ja mēs varētu paļauties viens uz otra pilnīgu klusu ciešanu! – viņš iesaucās. – Bieži, ļoti bieži, gandrīz vienmēr sievieti attur vienīgi bailes, ka noslēpums var tikt atklāts. Vai man nav taisnība? – viņš pasmaidīdams turpināja. – Vai daudzas neļautos straujai iekārei, pēkšņai un valdonīgai, kaut arī īslaicīgai iegribai, mīlas iedomai, ja viņas nebaidītos, ka par īsu vieglas laimes mirkli varbūt būs jāsamaksā ar neizdzēšamu negodu un sāpīgām asarām?

Viņš runāja ar lielu pārliecības spēku un degsmi, it kā aizstāvēdams kādu, it kā aizstāvēdams pats sevi, it kā gribēdams sacīt: “Ar mani no šādām briesmām nav jābaidās. Pārliecinieties pašas, tad jūs redzēsiet.”

Abas sievietes ar atzinīgu skatienu vēroja Diruā, atrazdamas, ka viņš runā pilnīgi pareizi, un ar piekrītošo klusēšanu it kā atzīdamās, ka viņu nelokāmā parīziešu tikumība ilgi nespētu pretoties, ja viņas būtu drošas, ka noslēpums netiks atklāts.

Forestjē, atlaidies pusguļus uz dīvāna, vienu kāju saliecis zem sevis, servjeti aizbāzis aiz vestes, lai nenotraipītu fraku, pēkšņi ierunājās ar pašpārliecinātu skeptiķa smīnu uz lūpām:

– Sasodīts, nudien, tad gan tiktu izstrādāti dieva darbi, ja varētu justies droši, ka neviens nekā nedabūs zināt! Piķis un zēvele! Nabaga vīri!

Saruna novirzījās uz mīlestību. Gan neticēdams, ka tā var būt mūžīga, Diruā tomēr uzskatīja to par ilgstošu tuvību, kas rada maigu draudzību, uzticību. Fiziskais tuvums tikai apzīmogo siržu vienotību. Bet viņš ar sašutumu izteicās par mokošām greizsirdības scēnām, par drāmām un visu derdzīgo, kas gandrīz vienmēr pavada šķiršanos. Kad viņš apklusa, de Marela kundze nopūzdamās sacīja:

– Jā, mīlestība ir vienīgais prieks dzīvē, un mēs to bieži vien sagandējam ar nepiepildāmām prasībām.

Forestjē kundze, rotaļādamās ar nazi, apstiprināja:

– Jā… jā… ir jauki tikt mīlētai…

Taču šķita, ka viņas sapņi sniedzas tālāk un ka viņa domā kaut ko tādu, ko neuzdrošinātos vārdos izpaust.

Gaidīdami nākamo ēdienu, viņi laiku pa laikam iedzēra pa malkam šampanieša, piegrauzdami kraukšķošu garoziņu, ko nolauza no mazām, apaļām maizītēm. Un, kā dzidrais vīns, kas, lāsi pa lāsei ieritēdams rīklē, iekarsēja viņiem asinis un apmigloja prātu, tāpat doma par mīlestību lēnām iezīdās viņos, apskurbinot pamazām dvēseli.

Tad viņiem pasniedza uz sīkām sparģeļu galviņām guldītas jēra kotletes, sulīgas, vieglas.

– Deviņi pērkoni! Kas par smalku ēdienu! – iesaucās Forestjē.

Lēnām, ar baudu viņi ēda maigo gaļu un saknes, kas bija eļļainas kā krējums.

– Kad es mīlu kādu sievieti, tad visa pasaule ap viņu man izgaist, – Diruā atsāka.

Viņš pateica to ļoti pārliecināti, jo doma par mīlas baudām viņu sajūsmināja tāpat kā garšīgās pusdienas.

Forestjē kundze, kā parasti izskatīdamās nepieejama, klusu sacīja:

– Ne ar ko nevar salīdzināt laimi, kādu sniedz pirmais roku spiediens, kad viena prasa: “Vai mani mīli?” – un otra atbild: “Jā, mīlu.”

De Marela kundze, vienā paņēmienā iztukšojusi glāzi šampanieša, nolikdama to uz galda, jautri teica:

– Es neesmu tik platoniska.

Visi pasmīnēja, katram acīs iedzirkstījās atzinība.

Pilnīgi atgāzies uz dīvāna, Forestjē iepleta rokas un, atbalstījies uz spilveniem, nopietnā tonī sacīja:

– Šī vaļsirdība jums dara godu un pierāda, ka jūs esat praktiska sieviete. Bet vai drīkstu jautāt, ko par to domā de Marela kungs?

Viņa lēnām paraustīja plecus, izpaužot bezgalīgu nicinājumu, un tad skaidrā balsī atcirta:

– De Marela kungam par to nav nekādu domu.

Viņš tikai… atturas.

Tagad saruna no cildenām teorijām par maigām jūtām nokāpa izsmalcinātu izlaidību ziedošajā dārzā.

Bija pienācis laiks veiklām divdomībām, izteicieniem, kas paceļ plīvuru, tāpat kā sieviete dažkārt paceļ svārkus, un vārdu spēlēm, pārdrošām un apslēptām vaļībām, nekautrīgai liekulībai, pieklājīgiem mājieniem, kuri klaji izpauž nepieklājīgas ainas, modina iztēlē visu to, ko skaļi nevar teikt, un augstāko aprindu ļaudīm dod iespēju smalkai, noslēpumainai mīlas rotaļai, kaut kam līdzīgam netiklai domu saskarei, kura satrauc kā juteklisks apskāviens, vienlaikus atceroties visu slepeno, apkaunojošo un kāroto, kas piepildās mīlas gultā.

Viņiem pasniedza cepeti, irbes un paipalas, pēc tam cukurzirnīšus un tad aknu pastēti un salātus ar robainām lapām, kas līdzīgi zaļai sūnai piepildīja lielu salāttrauku. Viņi ēda to visu, vairs neizjuzdami garšu, aizrāvušies sarunā, iegrimuši mīlas viļņos.

Tagad abas sievietes arī izmeta dažu labu pārgalvīgu piezīmi, de Marela kundze ar viņai raksturīgo bezbēdību, kas skanēja izaicinoši, un Forestjē kundze ar burvīgu atturību, ar kautrības pieskaņu balsī, smaidā, katrā kustībā, kas šķietami it kā mīkstināja, bet īstenībā vēl izcēla pārdrošos vārdus, kuri plūda pār viņas lūpām.

Forestjē, atlaidies uz spilveniem, smējās, dzēra un ēda nemitīgi, šad tad iebilzdams kaut ko tik piparotu vai jēlu, ka sievietes, pieklājības pēc mazliet šokētas par nepieklājību, tēloja apjukumu, kas ilga gan tikai īsu mirkli. Izteicis kādu pārāk rupju nerātnību, viņš aizvien piebilda:

– Draugi, draugi, jūs ejat pārāk strauji. Ja jūs tā turpināsiet, tad sāksiet taisīt muļķības.

Tika pasniegts deserts, pēc tam kafija; liķieris ielēja sakarsētajos prātos vēl smagāku, versmaināku skurbumu.

Kā, sēzdamās pie galda, solījusies, de Marela kundze bija krietni iemetusi un atzina to ar draisku, pļāpīgu grāciju kā sieviete, kas, gribēdama uzjautrināt galdabiedrus, izliekas vēl vairāk apreibusi nekā ir īstenībā.

Forestjē kundze tagad klusēja, varbūt aiz piesardzības, un Diruā, juzdams, ka ir pārāk iesviķojis, arī manīgi atturējās no izteikšanās, lai neizdarītu kādu aplamību.

Visi aizsmēķēja, un Forestjē piepeši sāka klepot.

Lēkme bija šausmīga, likās, ka viņam pārplīsīs krūtis; seja kļuva sarkana, piere aprasoja ar sviedriem, piespiedis pie mutes servjeti, viņš cīnījās.

Kad klepus mitējās, viņš nikni noburkšķēja:

– Šādas dzīres man neder! Idiotiski!

Forestjē labā oma bija izgaisusi, viņu smagi māca bailes no slimības.

– Iesim mājās, – viņš sacīja.

De Marela kundze pazvanīja pēc viesmīļa un pieprasīja rēķinu. Tas tika nekavējoties atnests. Viņa mēģināja to lasīt, bet cipari lēkāja acu priekšā, un viņa pasniedza papīru Diruā.

– Lūdzu, samaksājiet manā vietā, es tur vairs nekā neredzu, esmu pilnā.

Un viņa pasvieda jaunajam vīrietim savu maku.

Kopsumma bija simt trīsdesmit franku. Diruā pārbaudīja rēķinu, iedeva divas naudas zīmes un, saņēmis atlikumu, jautāja pusbalsī:

– Cik lai atstāju dzeramnaudas?

– Nezinu, kā vēlaties.

Uzlicis uz šķīvīša piecus frankus, viņš maku atdeva atpakaļ de Marela kundzei un jautāja:

– Vai atļausiet jūs pavadīt līdz mājām?

– Pats par sevi saprotams. Viena pati es neatradīšu ceļu.

Viņi atvadījās no Forestjē pāra, un drīz vien Diruā divatā ar de Marela kundzi sēdēja fiakrā, kas jau brauca.

Diruā juta viņu tik tuvu sev blakus šajā melnajā, slēgtajā kārbā, ko tikai mirkļiem apgaismoja ielas laternas. Cauri piedurknei viņš juta jaunās sievietes pleca siltumu un neatrada nekā, itin nekā, ko tai pateikt, jo domas paralizēja valdonīga vēlēšanās iekļaut to savās rokās.

“Ko viņa teiktu, ja es uzdrošinātos?” Diruā drudžaini domāja. Atcerēdamies pie pusdienu galda čukstētās divdomības, viņš kļuva drošāks, taču tai pašā laikā bailes no skandāla viņu atturēja.

Arī de Marela kundze, ierāvusies savā kaktiņā, klusēja. Diruā būtu nodomājis, ka viņa iesnaudusies, ja neredzētu, kā viņai spīdēja acis, kad gaismas stars iespiedās fiakrā.

“Ko viņa domā?” Diruā apzinājās, ka nedrīkst runāt, ka viens vārds, viens vienīgs vārds, pārtraucot klusumu, laupītu izredzes uz panākumiem, taču viņam arī trūka drosmes spējam un noteiktam uzbrukumam.

Piepeši viņš juta, ka de Marela kundze pakustināja kāju.

Viņa bija izdarījusi aprautu, nervozu, nepacietīgu kustību, varbūt tas bija aicinājums. No šīs tikko manāmās pieskaršanās viņam pārskrēja trīsas pa visu augumu, no galvas līdz kājām, un, spēji pagriezies, viņš piekļāvās jaunajai sievietei, ar lūpām meklēdams tās muti, ar rokām – kailo miesu. De Marela kundze iekliedzās, aprauti iekliedzās, gribēja izslieties, atbrīvoties, atgrūst Diruā, bet tad padevās, it kā viņai trūktu spēka ilgāk pretoties.

Drīz vien kariete apstājās viņas mājas priekšā, un Diruā savā dziļajā apmulsumā neatrada kaislīgus vārdus, lai viņai pateiktos un izpaustu, cik ļoti viņu mīl un dievina. De Marela kundze, pilnīgi apjukusi no visa notikušā, nepakustējās, necēlās augšā. Tad Diruā, baidīdamies, ka kučierim nemostas kādas aizdomas, pirmais izkāpa no fiakra un sniedza roku jaunajai sievietei.

Beidzot arī viņa grīļodamās izkāpa un nespēja parunāt ne vārda. Diruā piezvanīja, un, kad durvis vērās vaļā, viņš trīcēdams jautāja:

– Kad es jūs atkal redzēšu?

– Atnāciet rīt pie manis uz brokastīm, – viņa pačukstēja tik klusu, ka Diruā tikko sadzirdēja. Un tad pazuda tumšajā kāpņu telpā, aizcirzdama smagās durvis, kas aizkrita, nodārdot kā lielgabala šāviens.

Iedevis simt sū kučierim, Diruā straujiem soļiem, uzvarētāja gaitā devās mājup, un sirds viņam gavilēja aiz prieka.

Beidzot tas bija sasniegts, viņš iekarojis precētu sievieti, sabiedrības dāmu, Parīzes augstāko aprindu dāmu! Cik viegli un negaidīti tas bija noticis!

Līdz šim Diruā bija iedomājies, ka vajadzīgs bezgalīgi nopūlēties, nebeidzami ilgi gaidīt, veikli lenkt ar dažādām laipnībām, mīlas vārdiem, nopūtām un dāvanām, lai tuvotos un iekarotu vienu no šīm ilgotajām būtnēm. Un nu uzreiz pirmā, ko bija saticis, ļāvās pie pirmā uzbrukuma, tik ātri, ka viņš nevarēja vien attapties no pārsteiguma.

“Viņa bija apskurbusi,” Diruā domāja, “rīt būs cita dziesma. Bez asarām neiztiksim.” Šī doma viņu mazliet uztrauca, taču drīz vien viņš nomierinājās: “Nekas, nekas. Tagad šī sieviete ir manās rokās, un es pratīšu viņu noturēt.”

Neskaidrajā mirāžā, kur šaudījās Diruā cerības uz slavu, panākumiem, laimi un mīlestību, viņš pēkšņi ieraudzīja veselu virkni bagātu, elegantu, iespaidīgu sieviešu, kuras līdzīgi statistēm kādā teātra apoteozē smaidīdamas aizslīdēja garām un cita pēc citas nozuda viņa sapņu zeltītajos mākoņos.

Miegs bija pilns dažādu vīziju.

Nākamajā dienā, kāpdams augšā uz de Marela kundzes dzīvokli, Diruā bija mazliet uztraucies. Kā viņa to pieņems? Un vai vispār pieņems? Ja nu viņa ir likusi to nelaist iekšā? Ja ir kaut ko izstāstījusi?.. Nē, viņa nevarēja nekā stāstīt, neatklājot visu patiesību. Tātad stāvokļa kungs bija viņš.

Mazā kalponīte atvēra durvis. Viņa izskatījās kā parasti. Diruā nomierinājās, it kā patiesi būtu sagaidījis, ka istabene raudzīsies uz viņu ar apjukumu sejā.

– Kā kundze jūtas? – viņš jautāja.

– Paldies, labi kā vienmēr, – kalpone atbildēja.

Viņa ieveda Diruā salonā.

Jaunais vīrietis taisnā ceļā devās pie kamīna, lai pārbaudītu savu matu sasukājumu un uzvalku; sakārtodams kaklasaiti, viņš spogulī ieraudzīja de Marela kundzi, kas stāvēja pie durvīm un skatījās uz viņu.

Diruā izlikās, ka nav pamanījis jauno sievieti, un mirkli abi vērīgi aplūkoja viens otru spogulī, iekams stājās aci pret aci.

Tad viņš apgriezās. De Marela kundze it kā gaidīdama nekustējās no vietas. Viņš metās tai klāt, čukstēdams:

– Kā es jūs mīlu! Kā es jūs mīlu!

Viņa iepleta rokas un noslīga Diruā pie krūts, pēc tam pacēla galvu. Sekoja ilgs skūpsts.

“Iznāca daudz vienkāršāk, nekā gaidīju,” viņš nodomāja. “Viss iet lieliski.”

Kad abi atrāvās viens no otra, viņš, ne vārda neteikdams, smaidīja un pūlējās ar skatienu izpaust savu bezgalīgo mīlestību.

Pasmaidīja arī de Marela kundze, kā smaida sievietes, kad vēlas izteikt savu piekrišanu, iekāri, gatavību atdoties.

– Mēs esam vieni, – viņa nomurmināja.

– Aizsūtīju Lorinu brokastīs pie draudzenes.

Skūpstīdams viņai rokas, Diruā nopūzdamies sacīja:

– Paldies, es jūs dievinu.

Tad viņa paņēma to zem rokas, it kā Diruā būtu viņas vīrs, un abi piegāja pie dīvāna, kur atsēdās viens otram blakus.

Tagad viņam vajadzētu uzsākt veiklu, valdzinošu sarunu, bet, nekā piemērota neatrazdams, viņš nočukstēja:

– Vai neesat uz mani pārāk ļauna? Viņa uzlika plaukstu tam uz mutes:

– Klusē!

Viņi palika sēžot klusēdami, raudzīdamies viens otram acīs, spiezdami viens otra kaistošos pirkstus.

– Kā es alku pēc jums! – viņš atkal ierunājās.

Viņa atkārtoja:

– Klusē!

Bija dzirdams, kā aiz sienas kalpone šķindina šķīvjus.

Viņš piecēlās.

– Nevaru sēdēt jums blakus. Es zaudēšu galvu.

Atvērās durvis.

– Kundze, galds ir klāts.

Diruā ceremoniāli piedāvāja de Marela kundzei roku.

Viņi brokastoja, sēdēdami viens otram pretī, nemitīgi saskatīdamies, uzsmaidīdami viens otram, aizņemti tikai ar sevi, un abus ietina mostošā maiguma liegais valdzinājums. Viņi neatskārta, ko ēda. Diruā sajuta mazas kājiņas pieskārienu, kura slīdēja pa pagaldi. Satvēris to starp savām kājām, viņš nelaida vairs vaļā un cieši spieda.

Kalpone nāca un gāja, atnesa ūdeni, aiznesa ēdienus, izskatīdamās pavisam vienaldzīga, it kā nekā nemanītu.

Paēduši brokastis, abi atgriezās salonā un atkal atsēdās uz dīvāna viens otram blakus.

Pamazām viņš glaudās aizvien tuvāk de Marela kundzei, tiekdamies to apskaut. Taču viņa rāmi atbīdīja Diruā.

– Uzmanieties, kāds var ienākt.

– Kad varēšu jūs satikt gluži vienu, lai varētu jums pateikt, cik ļoti jūs mīlu? – viņš klusu jautāja.

Pieliekusies viņam pie auss, de Marela kundze pavisam klusītēm atteica:

– Šinīs dienās uz brīdi jūs apciemošu.

Diruā juta, ka dziļi pietvīkst.

– Jā, bet… es… pie manis… ir ļoti vienkārši.

De Marela kundze pasmaidīja.

– Nekas. Es jau iešu paskatīties uz jums, nevis apskatīt jūsu dzīvokli.

Tad jaunais vīrietis sāka tincināt, kad viņa nākšot. Viņa noteica kādu dienu nākamās nedēļas beigās, un Diruā, glāstīdams un žņaudzīdams viņai rokas, satraukti murminādams, lūgtin lūdzās, lai viņa nāk drīzāk; acis tam spīdēja, piesarkušajā sejā izpaudās iekāre, valdonīga iekāre, kāda mostas pēc divatā ieturētas maltītes.

De Marela kundzi uzjautrināja dedzīgā lūgšanās, mirkli pa mirklim viņa piekāpās pa vienai dienai. Bet Diruā neatlaidās:

– Rīt… Sakiet, ka rīt…

Galu galā viņa bija ar mieru.

– Labi. Rīt. Pulksten piecos.

Dziļa, priekpilna nopūta izlauzās viņam no krūtīm. Un tad viņi sāka tērzēt gandrīz mierīgi, ļoti sirsnīgi, it kā pazītos jau divdesmit gadus.

Pie durvīm atskanēja zvans, abi sarāvās un reizē steigšus atvirzījās viens no otra.

– Droši vien atgriezusies Lorina, – de Marela kundze klusu sacīja.

Meitene ienāca un pārsteigta apstājās, tad, aiz prieka rokas plaukšķinādama, pieskrēja pie Diruā.

– Ā, Mīlulis! – viņa sauca.

De Marela kundze sāka smieties.

– Mīlulis! Lorina jūs nokristījusi! Tā ir ļoti jauka iesauka draugam, es arī saukšu jūs par Mīluli!

Diruā bija paņēmis meitenīti klēpī, un nu viņam vajadzēja spēlēt visas rotaļas, kuras bija tai iemācījis.

Bez divdesmit minūtēm trijos viņš atvadījās, lai dotos uz redakciju.

Pie durvīm viņš vēl reizi pačukstēja:

– Rīt. Pulksten piecos.

Jaunā sieviete ar smaidu atbildēja “jā” un pazuda.

Tikko beidzis dienas darbu, Diruā sāka prātot, kā uzpost savu istabu, lai tanī uzņemtu mīļāko un, cik iespējams, labāk apslēptu sava mājokļa nabadzību. Viņam ienāca prātā piespraust pie sienām japāņu nieciņus, un par pieciem frankiem viņš nopirka veselu kolekciju dažādu papīra izstrādājumu, mazus vēdeklīšus, mazus aizsegus, ar kuriem apslēpa redzamākos traipus uz tapetēm. Uz loga rūtīm uzlipināja caurspīdīgas bildītes, kurās bija attēlotas laivas uz ūdens, lidojoši putni uz sārtas debess fona, daudzkrāsainas dāmas uz balkona un sīki, melni vīriņi apsnigušā klajumā.

Diruā miteklis, kas bija tieši tik liels, lai tanī varētu gulēt un sēdēt, drīz vien izskatījās kā krāsaina papīra laterna. Iespaids viņu apmierināja, un visu vakaru viņš noņēmās, pielipinot pie griestiem putnus, ko izgrieza no atlikušajām bilžainajām lapām.

Tad viņš likās gulēt un, vilcienu svilpienu ieaijāts, aizmiga.

Nākamajā dienā Diruā atgriezās mājās agri, atnesdams turzu cepumu un pudeli madeiras, ko bija nopircis pārtikas preču tirgotavā. Tad vajadzēja otrreiz noskriet lejā, lai iegādātos divus šķīvīšus un divas glāzes. Visu cienastu viņš sakārtoja uz tualetes galdiņa, apklājis netīro koka virsu ar servjeti un mazgājamo bļodu ar ūdens krūzi paslēpis apakšā.

Tad Diruā sāka gaidīt.

Viņa atnāca ceturksni pāri pieciem un, ieraudzījusi krāsaino papīra nieciņu raibo margojumu, sajūsmināta iesaucās:

– Cik pie jums ir jauki! Bet kāpnēs gan ir daudz ļaužu.

Diruā bija apskāvis de Marela kundzi un kaislīgi skūpstīja cauri plīvuram viņas matu cirtas, kas no cepurītes bija izslīdējušas uz pieres.

Pēc pusotras stundas Diruā pavadīja jauno sievieti līdz fiakru stāvvietai Romas ielā. Kad viņa jau bija iesēdusies karietē, viņš pačukstēja:

– Otrdien, tanī pašā laikā.

– Tanī pašā laikā otrdien, – viņa apstiprināja.

Tā kā bija jau satumsis, viņa pievilka Diruā galvu pie atvērtajām karietes durtiņām un noskūpstīja uz lūpām. Kučieris uzšāva ar pātagu savam lopiņam, un viņa vēl uzsauca:

– Ardievu, Mīluli!

Vecā kariete sakustējās, baltais zirgs uzņēma gurdu riksi.

Veselas trīs nedēļas de Marela kundze tā apmeklēja Diruā katru otro vai trešo dienu, reizēm no rītiem, reizēm pievakarē.

Kādu pēcpusdienu, kad Diruā atkal gaidīja to ierodamies, kāpnēs atskanēja skaļa kņada, un viņš piegāja pie durvīm. Brēca kāds bērns. Nikna vīrieša balss uzkliedza:

– Ko tas draņķis tā auro?

– Tā nešķīstā slampa, kas velkas pie avīžu skrīvētāja augšstāvā, notrieca no kājām Nikolā, – atbildēja ķērcoša, pikta sievietes balss. – Tādai mātītei vajadzētu riktīgi sadot, ka neskatās, kad uz trepēm ir mazs bērns!

Diruā galīgi apjucis atrāvās no durvīm, jo dzirdēja stāvu zemāk straujus soļus un svārku čaukstēšanu.

Tūlīt pat pieklauvēja pie durvīm, kuras viņš nupat bija aizvēris. Viņš tās atvēra, un istabā iedrāzās de Marela kundze aizelsusies, ārkārtīgi uztraukusies.

– Vai tu dzirdēji? – viņa murmināja.

Viņš izlikās, ka nekā nezina.

– Nē, ko tad?

– Kā viņi mani apvainoja!

– Kas?

– Nelieši, kas dzīvo apakšā.

– Nē, jel runā, – kas tad noticis?

De Marela kundze sāka elsot un nespēja izrunāt ne vārda.

Diruā noņēma viņai cepuri, atlaida vaļā korseti, atguldīja gultā, paberza deniņus ar samitrinātu dvieli. Viņa raudāja aizelsdamās. Tikko dziļais satraukums mazliet norima, viņa ļāva vaļu sašutumam un dusmām.

Viņa gribēja, lai Diruā tūlīt nokāpj lejā, kaujas ar tiem nekauņām, nosit tos.

– Bet tie taču ir strādnieki, rupji ļaudis, – viņš centās nomierināt de Marela kundzi. – Lieta nonāktu līdz tiesai, tevi uzrādītu, varbūt pat aizturētu, – tas tevi pazudinātu.

Tad viņai ienāca prātā kaut kas cits.

– Bet kā mēs tagad rīkosimies? Šurp es vairs nevaru nākt.

– Gluži vienkārši: es pārvākšos uz citu istabu, – Diruā atbildēja.

– Jā, bet tas vilksies ilgi, – de Marela kundze čukstēja.

Piepeši viņa kaut ko iedomājās un uzreiz kļuva jautra.

– Nē, es atradu izeju, atļauj man rīkoties un neraizējies ne par ko, – viņa sacīja. – Rīt no rīta atsūtīšu tev zilu vēstulīti.

Par “zilām vēstulītēm” de Marela kundze sauca pneimatiskā pasta vēstules, kas cirkulēja Parīzē.

Tagad viņa jau smaidīja, sajūsmināta par savu izgudrojumu, ko negribēja tam atklāt. Todien viņa sevišķi neprātīgi izpauda savu kaisli.

Tomēr, kāpjot lejā, viņa atkal uztraucās un smagi atbalstījās uz sava mīļākā rokas, jo kājas viņai ļodzījās.

Kāpnēs viņi nevienu nesastapa.

Tā kā Diruā vēlu cēlās, tad bija vēl gultā, kad ap pulksten vienpadsmitiem pastnieks atnesa apsolīto, zilo vēstulīti. Diruā to atvēra un izlasīja:

“Satiksimies šodien piecos Konstantinopoles ielā 127. Liec atslēgt Diruā kundzes noīrēto dzīvokli.

Tevi skūpsta Klo.”

Tieši pulksten piecos viņš iegāja pie durvju sarga lielā mājā, kur tika izīrēti mēbelēti dzīvokļi, un jautāja:

– Vai Diruā kundze šeit noīrējusi dzīvokli?

– Jā, kungs.

– Lūdzu, ievediet mani tanī.

Šveicars, acīmredzot pieradis pie delikātām situācijām, kurās jābūt piesardzīgam, vērīgi paskatījās uz viņu un, izvēloties no liela atslēgu saišķa vajadzīgo, jautāja:

– Vai jūs esat Diruā kungs?

– Jā, protams.

Pēc brītiņa Diruā iegāja mazā divistabu dzīvoklī, kurš atradās apakšstāvā un kura durvis bija tieši pretī šveicara istabiņai.

Salonā bija diezgan tīras, raibas tapetes, sarkankoka mēbeles, pārvilktas ar zaļganu ripsu, ko rotāja dzelteni raksti, un grīdu sedza paklājs, kas bija tik plāns, ka tam cauri varēja just dēļus.

Guļamistaba bija tik mazītiņa, ka trīs ceturtdaļas no tās aizņēma gulta. Platā, tipiskā mēbelētu istabu gulta sniedzās no vienas sienas līdz otrai, aizsegta ar smagiem, ziliem ripsa aizkariem un pārklāta ar sarkanu dūnu segu, uz kuras rēgojās aizdomīgi plankumi.

Diruā noraizējies un neapmierināts pukojās: “Tas man maksās ellīgi dārgi. Atkal vajadzēs aizņemties. Cik muļķīgi viņa rīkojusies!”

Atvērās durvis, un strauji, svārkiem plīvojot, ieskrēja Klotilde, rokas atpletusi. Viņa bija sajūsmināta.

– Jauki, vai ne? Šeit ir tik jauki! Un nav nekur jākāpj, pašā pirmajā stāvā! Var ieiet un iziet pa logu, pat šveicars neredzēs. Kā mēs šeit viens otru mīlēsim!

Diruā vēsi noskūpstīja Klotildi, neuzdrošinādamies izteikt jautājumu, kas viņam dega uz mēles. Uz apaļā galdiņa istabas vidū Klotilde uzlika prāvu saini. Viņa to attina un izņēma gabalu ziepju, flakonu tualetes ūdeņa, sūkli, kārbiņu ar matadatām, zābakpogu aizāķējamo un šķēres matu cirtošanai, ar ko sakārtot nepaklausīgās šķipsnas uz pieres, kuras vienmēr izjuka.

Klotilde iekārtojās ar lielu prieku, meklēdama katram priekšmetam piemērotu vietu.

Vilkdama vaļā atvilktnes, viņa pļāpāja:

– Man vajadzēs atnest mazliet veļas, lai vajadzības gadījumā varētu pārmainīt. Tas būs ļoti ērti.

Ja es nejauši, staigājot pa ielu, salīšu, tad varēšu nākt te nožāvēties. Mums katram būs sava atslēga, un vienu atstāsim pie durvju sarga, ja mēs nejauši aizmirstu paņemt līdzi savu. Noīrēju uz trim mēnešiem, protams, uz tava vārda, jo es taču nevarēju uzdot savu.

Tad Diruā jautāja:

– Tu man pateiksi, kad vajadzēs maksāt?

– Dārgais, ir jau samaksāts! – viņa vienkārši atbildēja.

– Tātad esmu tavs parādnieks? – viņš turpināja.

– Nē, draudziņ, tas uz tevi neattiecas, es pati gribēju atļauties šo mazo kaprīzi.

Viņš izlikās noskaities.

– Nu nē! To es nepieļaušu.

Ar lūdzošu seju viņa piegāja pie tā un uzlika rokas tam uz pleciem.

– Lūdzu, Žorž, man būs tik liels prieks, tik liels prieks, ka mūsu ligzdiņa ir mana, tikai mana! Tas taču nevar tevi aizvainot? Vai ne? Es gribētu, ka tas būtu mans veltījums mūsu mīlestībai. Saki, ka esi ar mieru, mīļais Žorž, saki!..

Klotilde lūdzās ar skatienu, ar lūpām, ar visu būtni.

Diruā ilgi nepiekāpās, izlikās neapmierināts, taču galu galā pieļāvās un īstenībā atrada, ka tā ir gluži pareizi.

Kad Klotilde aizgāja, viņš, rokas berzēdams, nočukstēja: “Cik viņa tomēr ir jauka!” Kāpēc šī doma viņam radās tieši šodien, – par to viņš galvu sevišķi nelauzīja.

Pēc dažām dienām Diruā atkal saņēma zilu vēstulīti, kurā bija rakstīts:

“Šovakar ieradīsies mans vīrs pēc pusotra mēneša inspekcijas brauciena. Nedēļu nevarēsim satikties. Cik nepatīkami, dārgumiņ!

Tava Klo.”

Diruā jutās gauži pārsteigts. Viņam tiešām vairs nebija prātā, ka viņa ir precējusies. Patiesi, šo vīrieti viņš labprāt gribētu redzēt kaut reizi, lai vismaz zinātu, kāds tas izskatās.

Viņš pacietīgi gaidīja laulātā drauga aizbraukšanu, tomēr pāris vakaru pavadīja “Folīberžērā”, un tie beidzās pie Rašelas.

Kādu rītu viņš atkal saņēma telegramu, kurā bija četri vārdi: “Šodien pulksten piecos. Klo.”

Abi ieradās uz satikšanos pirms norunātā laika. Vētrainā kaislē viņa metās Diruā apskāvienos un, dedzīgiem skūpstiem nosegusi tā seju, sacīja:

– Vēlāk, ja vēlies, varēsi mani aizvest kaut kur paēst pusdienu. Esmu atbrīvojusies.

Bija tieši mēneša sākums, un, kaut gan Diruā savu algu bija izņēmis ilgi uz priekšu un dzīvoja, no dienas dienā aizņemdamies, kur izdevās, tobrīd viņam nejauši gadījās mazliet naudas kabatā, un viņš priecājās, ka radusies izdevība kaut cik revanšēties Klotildei.

– Protams, mīļā, kur vien tu gribēsi, – Diruā atbildēja.

Ap septiņiem viņi izgāja uz ielas un devās uz nomales bulvāri. Cieši balstīdamās uz Diruā rokas, viņa pačukstēja tam ausī:

– Ja tu zinātu, kā man patīk staigāt ar tevi zem rokas, just tevi sev blakus!

– Vai vēlies, aiziesim pie Latuīla?

– Nē, tur ir pārāk grezni, – viņa atbildēja. – Es gribētu, kur var justies brīvāk, kur ir vienkāršāk, kādā restorānā, ko apmeklē ierēdņi un strādnieces. Es dievinu staigāšanu pa krodziņiem! Ak, ja mēs varētu izbraukt ārpus pilsētas!

Tā kā Diruā nekā šādā garā šai apvidū nezināja, tad viņi klīda pa bulvāri un galu galā iegāja vīna pagrabiņā, kur atsevišķā zālē tika pasniegtas pusdienas. Cauri rūtij viņa bija ieraudzījusi sēžam pie galdiņa divas meičas bez cepurēm un viņām pretī divus kareivjus.

Šaurās, garās telpas dibenā pusdienoja trīs fiakru kučieri un nenosakāmas profesijas tēvainis, kas, rokas aizbāzis aiz bikšu jostas, atgāzies krēslā, galvu atmetis uz krēsla muguriņas, sūca pīpi. Viņa svārki bija īsta traipu kolekcija, kabatas piebāztas kā maisi, no tām rēgojās ārā pudeles kakls, maizes ņuka, avīzē ievīstīts sainis un auklas gals. Mati viņam bija biezi, cirtaini, izpūruši un pelēki aiz netīrumiem, cepure nolikta zem krēsla.

Klotilde ar savu eleganto izskatu sacēla veselu sensāciju. Abi pārīši pārtrauca sačukstēšanos, trīs kučieri pārtrauca ķīviņu, un tēvainis, kas bija pīpējis, izņēma pīpi no mutes, nospļāvās uz grīdas un, mazliet pagriezis galvu, paskatījās.

– Cik te jauki! – čukstēja de Marela kundze.

– Mēs te jutīsimies lieliski, nākamo reizi es pārģērbšos par strādnieci.

Bez mazākā apjukuma, bez riebuma viņa atsēdās pie koka galda, kas spīdēja no taukiem un izlietā alus, ko apkalpotājs ar servjeti pavirši un steigā bija noslaucījis. Diruā jutās mazliet neērti, it kā nokaunējies; viņš meklēja pakaramo, kur nolikt cilindru, bet neatradis atstāja turpat uz krēsla.

Viņiem pasniedza ragū un jēra cepeti ar salātiem.

– Man šausmīgi garšo, – Klotilde nebeidza jūsmot. – Man ir plebejiska gaume. Šeit man patīk labāk nekā Angļu kafejnīcā.

Pēc brītiņa viņa turpināja:

– Ja gribi sagādāt man ļoti lielu prieku, tad aizved mani uz kādu dejas grīdu. Es zinu šeit tuvumā vienu ļoti jocīgu, to sauc par “Balto karalieni”.

– Kas tevi tur bija aizvedis? – Diruā ar izbrīnu jautāja.

Viņš redzēja, ka de Marela kundze pietvīka un mazliet apjuka, it kā šis negaidītais jautājums tai būtu modinājis atmiņā kādu intīmu pārdzīvojumu. Pēc īsas, tikko manāmas vilcināšanās viņa atbildēja:

– Kāds draugs…

Un pēc mirkļa piebilda:

– Viņš ir miris.

Neviltotās skumjās viņa nodūra acis.