Mīlulis

Tad aizvēra logu un sāka izģērbties, nomurminādams:

– Nekas, rīt ķeršos pie darba ar svaigiem spēkiem. Šovakar man galvā dažādas citas domas. Varbūt esmu arī mazliet pavairāk iedzēris. Tad nevar labi strādāt.

Atgūlies viņš izdzēsa gaismu un gandrīz uzreiz aizmiga.

Atmodās agri, kā cilvēki mēdz atmosties, kad dedzīgi kaut ko gaida vai ir noraizējušies; uzlēcis no gultas, viņš devās pie loga un to atvēra, lai iebaudītu, kā pats mēdza sacīt, krietnu malku svaiga gaisa.

Romas ielas nami viņpus platā dzelzceļa grāvja staroja lecošās saules gaismā, tie šķita nokrāsoti ar baltu vizmu. Pa labi tālē bija redzami Aržanteija pauguri, Sannuā augstienes un Oržemona dzirnavas zilganā, liegā dūmakā, kas bija līdzīga līganam, caurspīdīgam plīvuram, kurš pārsegts pār apvārsni.

Diruā dažas minūtes vēroja tālos laukus un nočukstēja:

– Šādā dienā tur būtu sasodīti jauki.

Tad viņš attapās, ka vajag strādāt, turklāt nekavējoties, un arī par desmit sū aizsūtīt durvju sarga puiku uz savu kanceleju, lai paziņotu, ka ir saslimis.

Diruā atsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē, iespieda pieri plaukstā un sāka domāt. Velti. Nekas neienāca prātā.

Tomēr Diruā neizmisa. Viņš nosprieda: “Blēņas! Vienkārši neesmu iemanījies. Šis amats jāiemācās tāpat kā kurš katrs. Sākumā nepieciešama palīdzība. Aiziešu pie Forestjē, tas desmit minūtēs ievadīs mani īstajās sliedēs.”

Diruā apģērbās.

Uz ielas viņš nolēma, ka ir vēl par agru, lai ierastos pie drauga, kas droši vien cēlās vēlu. Tāpēc viņš sāka lēnām pastaigāties zem ārējā bulvāra kokiem.

Nebija vēl deviņi, kad viņš sasniedza nupat laistīto, svaigas valgmes pilno Monso parku.

Atsēdies uz sola, Diruā uzreiz atkal iegrima sapņainās pārdomās. Viņam garām sāka šurp un turp staigāt kāds smalki ģērbies jauneklis, kas, bez šaubām, gaidīja sievieti.

Tā ieradās aizplīvurojusies, steidzīgā gaitā un, ātri pasniegusi roku jauneklim, pieķērās viņam pie elkoņa, un abi aizgāja.

Un Diruā sirdī spēji modās brāzmainas alkas pēc izsmalcinātas, smaržainas un liegas mīlestības pārdzīvojumiem. Viņš piecēlās un devās ceļā, domās kavēdamies pie Forestjē. Tam gan bija laimējies!

Forestjē mājas durvis Diruā sasniedza tieši tai mirklī, kad draugs nāca ārā.

– Tu pie manis? Tik agri! Kas tev lēcies?

Negaidīti sastopot Forestjē, kad tas jau gāja projām, Diruā samulsa un nostomījās:

– Redzi… redzi… es netieku galā ar to rakstu, zini, ko Valtera kungs man pasūtīja, to rakstu par Alžīriju. Tur gan nav ko brīnīties, jo es nekad neesmu nekā rakstījis. Te jāievingrinās, tāpat kā visur.

Esmu pārliecināts, ka drīz vien iemanīšos, bet patlaban nezinu, ar ko iesākt un kā pie tā ķerties. Domu man ir daudz, tikai neizdodas tās izpaust. Diruā apklusa, vilcinājās. Forestjē saprotoši pavīpsnāja:

– To es pazīstu.

– Jā, sākumā tā notiek laikam katram, – Diruā turpināja. – Un es gribēju… gribēju tevi lūgt, lai tu man palīdzi… Desmit minūtēs tu mani uzvestu uz ceļa, parādītu, kā tas jādara. Ar to tu man sniegtu labu stilistikas mācību, bet bez tevis es netikšu galā.

Forestjē joprojām jautri smaidīja. Uzsitis uz pleca savam kādreizējam pulka biedram, viņš sacīja:

– Uzej pie manas sievas, viņa tev palīdzēs ne sliktāk par mani. Esmu iedresējis Madlenu šajā darbā. Man šorīt nav laika, citādi labprāt būtu pats to izdarījis.

Diruā piepeši kļuva bikls, svārstījās, neuzdrošinājās.

– Es taču nevaru tik agri no rīta viņu traucēt…

– Noteikti vari. Viņa ir piecēlusies. Tu viņu atradīsi manā kabinetā, tur viņa kārto manas piezīmes.

Diruā vilcinājās:

– Nē… tas nav iespējams…

Satvēris Diruā aiz pleciem un apgriezis apkārt, Forestjē pagrūda viņu uz durvju pusi.

– Tu nu gan esi tiepša. Ej, kad es tev saku. Tu taču negribēsi, lai es kāpju augšā trešajā stāvā, aizvedu tevi pie Madlenas un izskaidroju, kas tev vajadzīgs.

Beidzot Diruā saņēmās.

– Paldies, es eju. Pateikšu viņai, ka tu mani piespiedi, vārda pilnā nozīmē piespiedi griezties pie viņas.

– Jā. Un nebaidies, viņa tevi neapēdīs. Tikai neaizmirsti: tieši pulksten trijos.

– O, neraizējies!

Forestjē steidzīgi aizsoļoja, turpretī Diruā sāka iet augšā, kāpienu pa kāpienam, lēnītēm, un gudroja, ko lai saka, un bažījās, kā tiks pieņemts.

Durvis atvēra sulainis. Tas bija apjozis zilu priekšautu un turēja rokā slotu.

– Kungs jau aizgāja, – sulainis sacīja, nenogaidījis jautājumu.

– Pavaicājiet Forestjē kundzei, vai viņa varētu mani pieņemt, – Diruā teica, – un pasakiet, ka mani sūta viņas vīrs, ko nupat satiku uz ielas.

Tad viņš palika gaidot. Sulainis atgriezās, atvēra durvis pa labi un paziņoja:

– Kundze jūs gaida.

Viņa sēdēja atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda nelielā istabā, kuras sienas pilnīgi nosedza akurāti uz melnkoka plauktiem sakrautas grāmatas. Sējumu vienmuļās rindas atdzīvināja dažādu krāsu muguriņas: sarkanas, dzeltenas, zaļas, mēļas un zilas.

Ģērbusies mežģīnēm rotātos, baltos rītasvārkos, Forestjē kundze, kā vienmēr smaidīdama, atskatījās un sniedza roku, kas platajā piedurknē bija redzama kaila gandrīz līdz plecam.

– Jau? – viņa ieprasījās. Un uzreiz piebilda:

– Tas nav pārmetums, bet vienkārši jautājums.

– Ak kundze, – Diruā nomurmināja, – es negribēju traucēt, bet jūsu vīrs, ko satiku lejā, mani piespieda. Man ir tik neērti, ka neuzdrošinos jums pateikt, kālab esmu atnācis.

– Atsēdieties, – viņa aicināja, norādīdama uz krēslu, – un runājiet.

Rokā Forestjē kundzei bija zoss spalva, ko viņa veikli grozīja starp diviem pirkstiem. Priekšā uz galda atradās liela, pa pusei aprakstīta papīra lapa; Diruā ierazdamies bija viņu pārtraucis darbā.

Varēja redzēt, ka viņa pie rakstāmgalda jutās tikpat labi un brīvi kā salonā, nododoties ierastajai darbībai. No viņas drānām plūda viegls aromāts, svaiga, nupat mazgātas miesas smarža. Un Diruā centās uzminēt, ko apslēpa rītasvārki, iztēlojās jauno, gaišo augumu, kuplo un silto miesu, kuru liegi ieskāva mīkstais audums.

Tā kā viņš nekā nerunāja, Forestjē kundze iejautājās:

– Ar ko varu jums pakalpot?

– Redzat… bet patiesi… – viņš stomīdamies iesāka, – es neuzdrošinos… Vakar vakarā es strādāju ļoti vēlu… un šorīt jau agri… pie raksta par Alžīriju, ko Valtera kungs man uzdeva… bet nekas prātīgs man neiznāca… un es saplēsu visus uzmetumus… Neesmu pieradis pie šī darba un tādēļ atnācu pie Forestjē lūgt, lai viņš man palīdz… šo pirmo reizi…

Priecīga, līksma un glaimota viņa sirsnīgi iesmējās un pārtrauca Diruā:

– Un viņš teica, lai jūs nākat pie manis?..

Jauki…

– Jā, kundze. Viņš teica, ka jūs man varēsiet palīdzēt vēl labāk nekā viņš pats. Vai varat mani saprast?

Forestjē kundze piecēlās.

– Tas būs burvīgi – tā kopā sastrādāt. Esmu sajūsmināta par jūsu iedomu. Sēdieties manā vietā, jo manu rokrakstu redakcijā pazīst. Un mēs tūlīt sacerēsim jums rakstu, tādu rakstu, kas gūs žilbinošus panākumus.

Diruā atsēdās, paņēma spalvu, nоlikа uz galda papīra lapu un gaidīja.

Kājās stāvēdama, Forestjē kundze bija noskatījusies, kā viņš sagatavojas rakstīšanai, un pēc tam, paņēmusi no kamīna dzegas cigareti, aizkūpināja to, sacīdama:

– Nevaru strādāt bez smēķēšanas. Tātad ko jūs gribat pastāstīt?

Viņš ar izbrīnu paskatījās uz jauno sievieti. – Es nezinu. Tāpēc jau es atnācu pie jums.

– Jā, es jums palīdzēšu, – viņa sacīja. – Es apņemos pagatavot pikantu mērci, bet man vajadzīga pati viela.

Diruā bija apjucis; galu galā viņš vilcinādamies ierunājās:

– Es gribētu aprakstīt savu ceļojumu no paša sākuma.

Tad Forestjē kundze atsēdās Diruā pretī, lielā galda otrā pusē, un, skatīdamās viņam acīs, teica:

– Tagad izstāstiet man papriekš, man vienai pašai, bez steigas, nekā nepiemirstot, it visu, un es izvēlēšos, kas mums noderēs.

Bet, tā kā Diruā nezināja, ar ko iesākt, tad viņa sāka to izvaicāt kā biktstēvs grēku nožēlnieku, izsacīdama precīzus jautājumus, kas tam modināja atmiņā piemirstus sīkumus, sastaptus cilvēkus, garām ejot ievērotas sejas.

Piespiedusi Diruā izteikties kādu stundas ceturksni, Forestjē kundze piepeši pārtrauca viņu:

– Tagad sāksim. Vispirms pieņemsim, ka jūs vēstījat par saviem iespaidiem kādam draugam: tā jums būs iespējams izteikt veselu kaudzi blēņu, pa starpām dažādas piezīmes, būt dabiskam un amizantam, ja mums tas izdosies. Rakstiet:

“Dārgais Anrī, Tu gribi zināt, kāda ir Alžīrija. Lai notiek – Tu to dabūsi zināt. Tā kā man šeit, mazajā māla būdiņā, kur mājoju, nekas prātīgāks nav ko darīt, tad rakstīšu Tev kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai, kurā attēlošu dienu pa dienai, stundu pa stundai visus savus pieredzējumus. Dažkārt iznāks diezgan piparoti, bet Tev jau tas nav jārāda pazīstamām dāmām.”

Viņa pārtrauca diktēšanu, lai aizdedzinātu izdzisušo cigareti, un zoss spalvas klusā čirkstoņa uzreiz apklusa.

– Turpināsim, – viņa sacīja.

“Alžīrija ir liela franču zeme uz lielu zemju robežas, kuras sauc par tuksnesi, par Sahāru, Centrālo Āfriku utt.

Alžīra ir vārti, šī dīvainā kontinenta baltie, burvīgie vārti.

Bet papriekš vajag tos sasniegt, un tas ne katram izdodas viegli. Tu zini, ka esmu lielisks jātnieks, jo iejāju zirgus pašam pulkvedim, bet cilvēks var būt labs jātnieks un slikts jūrnieks. Tā tas izrādījās ar mani.

Vai atceries pulka ārstu Sembretā, ko bijām iesaukuši par doktoru Ipeku? Kad mums nāvīgi gribējās diennakti atpūsties lazaretē, šajā apsolītajā zemē, tad devāmies pie viņa pieņemšanas stundā. Viņš mēdza sēdēt uz krēsla, kājas iepletis, – resnās gūžas iespīlētas sarkanās biksēs, – ar dūrēm atbalstījies pret ceļgaliem, elkoņus gaisā izslējis; košļādams sirmās ūsas, viņš bolīja acis kā spoles.

Droši vien arī Tu neesi aizmirsis viņa ārstēšanu:

“Šim kareivim traucēta kuņģa darbība. Iedodiet viņam pēc manas receptes vemšanas līdzekli numur trīs, pēc tam divpadsmit stundas atpūtas, un tad viņš būs uz pekām.”

Spēcīgs bija šis vemšanas līdzeklis, spēcīgs un neatvairāms. Katrs to norija, jo citādi nebija iespējams. Izbaudījis doktora Ipekas recepti, cilvēks saņēma pilnīgi pelnīti savas divpadsmit stundas atpūtas.

Tad zini, draugs: lai nokļūtu Āfrikā, četrdesmit stundas ir jāizbauda kāds cits neatvairāms vemšanas līdzeklis pēc Transatlantiskās kuģniecības kompānijas receptes.”

Priecādamās par savu iedomu, Forestjē kundze berzēja rokas.

Viņa piecēlās, aizsmēķēja otru cigareti un diktēdama sāka staigāt pa istabu, brīžam izpūta pa mazu, apaļu spraugu starp sakniebtajām lūpām taisnas dūmu strūklas, kas pamazām izpletās un izgaisa telpā, pamezdamas vietumis pelēkas līnijas, it kā caurspīdīgu miglu, līdzīgu zirnekļtīklam. Reizēm viņa ar plaukstu izdzēsa šīs vieglās un tomēr sīkstās dūmu pēdas, reizēm pārcirta ar rādītājpirkstu un domīgi noskatījās, kā lēnām izzuda abas tikko samanāmo tvaiku šķiedras.

Diruā sekoja katram Forestjē kundzes žestam, katrai pozai, nenovērsdams acis no šīs sievietes auguma un sejas, kamēr viņa aizrāvās ar tukšo rotaļu, kas nemaz nenodarbināja viņas domas.

Tālāk viņa iztēlojās ceļojuma piedzīvojumus, sniedza izgudrotu ceļabiedru portretus un uzmeta mīlas dēku ar kājnieku kapteiņa sievu, kas brauca pie sava vīra.

Atsēdusies Forestjē kundze izjautāja Diruā par Alžīrijas topogrāfiju, kas viņai bija pilnīgi sveša. Pēc desmit minūtēm viņa par to zināja tikpat daudz, cik Diruā pats, un nodiktēja nelielu nodaļu par koloniju politiku un ģeogrāfiju, lai informētu lasītāju un tam palīdzētu izprast nopietnos jautājumus, kas tiks aplūkoti turpmākajos rakstos.

Tad viņa turpināja ar izbraukumu uz Orānas departamentu, ar izdomātu izbraukumu, kur runa bija galvenokārt par sievietēm – mauru, jūdu un spāniešu sievietēm.

– Lasītājus cits nekas neinteresē, – Forestjē kundze sacīja.

Nobeidza viņa ar uzturēšanos Saīdā, augstas plakankalnes piekājē, turklāt ar jauku, mazu romānu starp apakšvirsnieku Žoržu Diruā un spāniešu meiču no alvas pārstrādāšanas fabrikas Ainelhadžarā. Forestjē kundze attēloja abu satikšanos naktī akmeņainajos, kailajos kalnos, kur klintīs rēja šakāļi, hiēnas, arābu suņi.

– Turpinājums rītdienas numurā! – viņa līksmā balsī sacīja. Un pieceldamās piebilda: – Cienījamais kungs, nu jūs redzat, kā sacer avīžrakstus.

Lūdzu, parakstieties.

Diruā vilcinājās.

– Parakstiet taču!

Viņš sāka smieties un lappuses apakšā parakstījās “Žoržs Diruā”.

Forestjē kundze, joprojām smēķēdama, staigāja šurp un turp pa istabu, un jaunais vīrietis nenolaida acu no viņas, neatrazdams vārdus, kā viņai pateikties, būdams laimīgs viņas tuvumā, izjuzdams tīri juteklisku baudu par intimitāti, kas radās starp abiem. Diruā šķita, ka viss apkārtējais, pat ar grāmatu plauktiem aizsegtās sienas, bija daļiņa no viņas. Sēdekļiem, mēbelēm, gaisam, kurā lidinājās tabakas smarža, itin visam piemita kaut kas īpatnējs, labs, maigs, valdzinošs, kas izplūda no viņas.

Piepeši Forestjē kundze jautāja:

– Kā jums patīk mana draudzene de Marela kundze?

Šis jautājums pārsteidza Diruā.

– Kā lai pasaku?.. Man viņa šķiet… man viņa šķiet ļoti valdzinoša.

– Vai ne?

– Jā, protams…

Diruā labprāt būtu piebildis: “Bet ne tik valdzinoša kā jūs,” – taču neuzdrošinājās.

– Un, ja jūs zinātu, cik viņa ir interesanta, īpatnēja, gudra! – Forestjē kundze turpināja. – Viņa ir bohēmiete, īsta bohēmiete. Tāpēc viņas vīrs viņu nemīl. De Marela kungs saskata tikai Klotildes trūkumus, bet neprot novērtēt labās īpašības.

Diruā jutās pārsteigts, uzzinot, ka de Marela kundze ir precējusies. Tomēr tas bija gluži dabiski.

Viņš jautāja:

– Ak tad… viņa ir precējusies? Ar ko nodarbojas viņas vīrs?

Forestjē kundze mazliet paraustīja plecus un uzacis, un šajā vienotajā kustībā izpaudās it kā zīmīgs norādījums, ko Diruā īsti neizprata.

– O! Viņš ir Ziemeļu dzelzceļa līnijas inspektors. Parīzē viņš ir vienu nedēļu mēnesī. Klotilde to sauc par svēto nedēļu vai savu obligāto dienestu, vai arī par klaušām. Kad jūs iepazīsiet tuvāk de Marela kundzi, tad redzēsiet, cik viņa asprātīga un jauka. Apciemojiet viņu drīzumā.

Diruā vairs nedomāja par promiešanu, viņam likās, ka te viņš paliks vienmēr, ka ir savās mājās. Bet durvis klusu atvērās, un bez pieteikšanas ienāca kāds gara auguma kungs.

Ieraudzījis vīrieti, tas apstājās. Forestjē kundze mirkli it kā apmulsa, bet tad, kaut gan viegls sārtums iesitās viņai vaigos, sacīja parastajā balsī:

– Nāciet iekšā, mīļais draugs. Iepazīstināšu jūs ar Šarla biedru, topošu žurnālistu Žoržu Diruā kungu.

Pēc tam gluži citādā tonī viņa pavēstīja:

– Mūsu labākais un intīmākais draugs grāfs de Vodreks.

Abi vīrieši sasveicinājās, cieši ieskatīdamies viens otram acīs, un Diruā tūlīt sāka atvadīties.

Viņu neaicināja palikt. Neveikli nomurminājis dažus pateicības vārdus, viņš paspieda Forestjē kundzei roku, vēlreiz palocījās pret atnācēju, kura seja joprojām palika salta un stinga kā īstam augstāko aprindu cilvēkam, un devās projām galīgi apjucis, it kā būtu izdarījis kādu muļķību.

Kad Diruā nonāca uz ielas, viņu pārņēma skumjas, nomāca neskaidra apbēdinājuma izjūta. Ejot uz priekšu, viņš centās izprast, kāpēc viņu pēkšņi pārņēmusi šī melanholija. Viņš neatrada tai izskaidrojuma, bet visu laiku viņam stāvēja prātā grāfa de Vodreka bargā, jau pavecā seja ar sirmajiem matiem, ļoti bagāta, pašapzinīga cilvēka mierīgais, augstprātīgais izskats.

Beidzot Diruā atskārta, ka šī svešinieka ierašanās, izjaucot burvīgo divvientulību, ar kuru sirds jau bija sākusi aprast, modinājusi viņā šo stindzinošo bezcerību, ko dažkārt spēj radīt kāds nejauši izdzirdēts vārds, garām ejot redzēts sveša cilvēka posts vai gluži kāds sīkums.

Un viņam likās arī, ka šis kungs nezin kāpēc bija juties neapmierināts, sastopot viņu pie Forestjē kundzes.

Līdz pulksten trijiem Diruā vairs nekas nebija darāms, un bija tikai divpadsmit. Kabatā viņam vēl atlikuši seši franki piecdesmit: viņš devās uz Divala ēdnīcu ieturēt brokastis. Pēc tam pastaigājās pa bulvāri un, tikko pulkstenis sita trīs, devās augšā pa “Franču Dzīves” redakcijas galvenajām kāpnēm.

Izsūtāmie, rokas sakrustojuši, sēdēja uz soliņa un gaidīja, bet šveicars aiz letes, kas bija gandrīz kā neliela katedra, šķiroja tikko pienākušo pastu. Viss bija aranžēts lieliski, lai imponētu apmeklētājiem. Kalpotāji izturējās iespaidīgi, cienīgi, iznesīgi, kā pieklājas liela laikraksta redakcijas priekštelpā.

– Vai es varētu runāt ar Valtera kungu? – Diruā jautāja.

– Direktora kungam patlaban ir apspriede, – šveicars atbildēja. – Esiet tik laipni un mazliet uzgaidiet. – Un viņš norādīja uz uzgaidāmo istabu, kas jau bija pilna apmeklētāju.

Tur bija gan pašapzinīgi, lepni kungi ar ordeņiem, gan trūcīgi ģērbušies ļaudis, kas, lai apslēptu veļu, bija aizpogājuši līdz kaklam svārkus, kuriem uz krūtīm rēgojās traipu zīmējumi, kas atgādināja kontinentu un jūru aprises uz ģeogrāfiskām kartēm. Gaidītāju vidū bija arī trīs sievietes. Viena no tām, glīta, smaidīga, izgreznojusies, izskatījās kā kokote; viņas kaimiņiene, ar grumbainu, stingu, traģisku seju, arī bija izgreznojusies, tikai daudz atturīgāk: no šīs sievietes dvesa kaut kas nolietots, mākslots, kas parasti piemīt vecām aktrisēm, – it kā uzsvaidzināta sen zudusi jaunība, it kā izplēnējušas mīlestības rūgtenā smarža.

Trešā sieviete bija sēru tērpā; iespiedusies kaktā, viņa sēdēja kā izmisusi atraitne. Diruā iešāvās prātā, ka viņa laikam gan atnākusi lūgt žēlastības dāvanu. Neviens netika aicināts pie laikraksta izdevēja, kaut gan bija aizritējušas jau vairāk nekā divdesmit minūtes.

Tad Diruā attapās un, piegājis pie šveicara, sacīja:

– Valtera kungs uzaicināja mani ierasties trijos. Paskatieties vismaz, vai mans draugs Forestjē nav redakcijā.

Viņu tūlīt ieveda pa garu koridoru lielā zālē, kur četri kungi kaut ko rakstīja, sēdēdami pie plata, zaļa galda.

Forestjē stāvēja pie kamīna un, kūpinādams cigareti, spēlēja bilboketu. Spēlē viņš bija veikls un katru reizi uztvēra lielo dzeltena bukša bumbu uz mazās koka tapiņas. Viņš skaitīja:

– Divdesmit divi, divdesmit trīs, divdesmit četri, divdesmit pieci.

– Divdesmit seši, – sacīja Diruā.

Nepārtraucot vienmērīgos rokas vēzienus, Forestjē paskatījās uz viņu:

– Tu jau klāt! Vakar man izdevās uzķert piecdesmit septiņas reizes no vietas. Pie mums tikai Senpotens ir stiprāks par mani. Vai pie šefa jau biji? Nekas nav jocīgāks par veco kraķi Norbēru, kad viņš spēlē bilboketu. Viņš tā atpleš muti, it kā gribētu bumbu norīt.

Viens no līdzstrādniekiem pagrieza galvu uz Forestjē pusi un teica:

– Klausies, Forestjē, es zinu, kur pārdod vienu pasakainu Antiļu salu koka bilboketu. Stāsta, ka tas piederējis Spānijas karalienei. Prasa par to sešdesmit frankus. Tas nav dārgi.

– Kur tas ir? – Forestjē jautāja. Tā kā trīsdesmit septīto reizi viņam bija izgājis greizi, viņš atvēra skapi, kurā Diruā ieraudzīja kādus divdesmit lieliskus bilboketus, kas bija sakārtoti un sanumurēti kā greznumlietas kolekcijā. Nolicis bilboketu atpakaļ parastajā vietā, Forestjē atkārtoja jautājumu:

– Kur tad ir tas dārgums?

– Pie viena Vodeviļu teātra biļešu pārdevēja, – žurnālists atbildēja. – Atnesīšu to tev rītdien, ja vēlies.

– Jā, noteikti. Ja tas tiešām būs skaists, es to paņemšu, jo bilboketu nekad nevar būt par daudz.

Tad, pievērsdamies Diruā, viņš sacija:

– Nāc man līdzi, es tevi ievedīšu pie šefa, citādi tu varēsi te kvernēt līdz pulksten septiņiem vakarā. Viņi atkal gāja cauri uzgaidāmajai istabai, kur tie paši cilvēki tāpat sēdēja un gaidīja. Ieraudzījušas Forestjē, jaunā sieviete un vecā aktrise strauji piecēlās un piegāja pie viņa.

Forestjē viņas vienu pēc otras aizveda nomaļus pie loga, un, kaut gan viņi centās sarunāties klusu, Diruā tomēr ievēroja, ka draugs abas sievietes uzrunāja ar “tu”.

Pēc tam, atgrūduši vaļā polsterētās divviru durvis, Forestjē un Diruā iegāja avīzes izdevēja kabinetā.

Apspriede, kas ilga jau veselu stundu, bija “ekartē” partija ar vairākiem no tiem kungiem ar plakandibenu cilindriem, kurus Diruā bija ievērojis iepriekšējā dienā.

Valtera kungs spēlēja ar sasprindzinātu uzmanību un piesardzīgām kustībām, turpretī viņa partneris sita, pārcēla un dalīja vieglās krāsainā kartona lapiņas manīgi, veikli un iznesīgi kā īsts kāršu spēles speciālists. Sēdēdams avīzes izdevēja krēslā, Norbērs de Varens kaut ko rakstīja, un Žaks Rivals, visā garumā izstiepies uz dīvāna, acis pievēris, kūpināja cigāru.

Gaiss kabinetā bija smacīgs, tanī varēja manīt mēbeļu ādas, iestāvējušos tabakas dūmu un tipogrāfijas smaku, šo īpatnējo redakciju smaku, ko pazīst katrs žurnālists.

Melnkoka galds ar vara inkrustācijām bija apkrauts ar neticami lieliem papīru blāķiem: tur bija vēstules, pastkartes, žurnāli, piegādātāju prospekti, visdažādākie iespieddarbi.

Forestjē paspieda roku skatītājiem, kas stāvēja spēlētājiem aiz muguras, un, ne vārda nerunādams, arī nolūkojās spēlē. Tikko vecais Valters bija laimējis, Forestjē viņam sacīja:

– Atnācis mans draugs Diruā.

Izdevējs pāri briļļu stikliem strauji paskatījās uz jauno vīrieti un jautāja:

– Vai atnesāt man rakstu? Šodien tas lieliski noderēs, kamēr vēl norit diskusija sakarā ar Morela iesniegumu.

Diruā izņēma no kabatas salocītās papīra lapas.

– Lūdzu, kungs.

Šefa sejā atspoguļojās apmierinātība. Smaidīdams viņš noteica:

– Ļoti labi, ļoti labi. Jūs turat vārdu. Forestjē, vai pārlasīsiet?

Taču Forestjē steigšus atbildēja:

– Nav vērts, Valtera kungs: mēs rakstījām kopīgi, lai viņam parādītu, kā tas jādara. Raksts ir ļoti labs.

– Tad jau viss kārtībā, – vienaldzīgi izmeta izdevējs, uzņemdams kārtis, ko tagad dalīja garš, kārns kungs, kreisā centra deputāts. Taču Forestjē neļāva šefam sākt jaunu partiju; pieliecies tam pie auss, viņš sacīja:

– Jūs apsolījāt Diruā pieņemt Marambo vietā. Vai atļausiet viņam piedāvāt tos pašus noteikumus?

– Jā, protams.

Valtera kungs atsāka spēli, un žurnālists, paņēmis draugu zem rokas, devās projām.

Norbērs de Varens nebija pacēlis galvu, it kā nebūtu redzējis vai pazinis Diruā. Turpretī Žaks Rivals bija viņam sevišķi spēcīgi spiedis roku, it kā gribēdams parādīt, ka ir labs biedrs, uz ko vajadzības gadījumā var paļauties.

Kad viņi atkal gāja cauri uzgaidāmajai zālei, visi pacēla acis uz viņiem, un Forestjē pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi gaidītāji, pateica jaunākajai sievietei:

– Šefs jūs drīz pieņems. Viņš patlaban apspriežas ar diviem budžeta komisijas locekļiem.

Un tūlīt pat aši devās tālāk ar noraizējušos seju, it kā viņam būtu nekavējoties jārediģē ārkārtīgi svarīga telegramma.

Tikko viņi bija atgriezušies redaktoru istabā, Forestjē uzreiz piegāja pie skapja, izņēma bilboketu, sāka spēlēt un, pārtraukdams teikumus, skaitot sitienus, sacīja Diruā:

– Tā. Tagad tev jāierodas te katru dienu pulksten trijos, un es tev pateikšu, kur jāiet ievākt informāciju un kas jāapmeklē vai nu pa dienu, vai vakarā, vai arī nākamajā rītā. Viens! – Vispirms es tev iedošu ieteikuma vēstuli policijas prefektūras pirmās nodaļas priekšniekam – divi! – un viņš tevi iepazīstinās ar vienu no saviem darbiniekiem. Ar to tu vienosies par visu svarīgāko prefektūras jauno ziņu saņemšanu – trīs! – oficiālo un, protams, arī pusoficiālo ziņu saņemšanu. Pēc sīkākiem paskaidrojumiem vērsies pie Senpotena, kas ir informēts, – četri! – Viņu tu satiksi šodien vai rīt. Galvenais, tev jāiemanās izdibināt visu iespējamo no cilvēkiem, pie kuriem tevi sūtīšu, – pieci! – un jāprot ielavīties pat aiz slēgtām durvīm – seši! – Par to tu dabūsi divsimt franku mēnesī plus divus sū rindā par interesantu hroniku, ko pratīsi nomedīt, – septiņi! – plus arī divus sū rindā par rakstiem, kādus redakcija tev pasūtīs par dažādiem tematiem, – astoņi!

Pēc tam viņš visu uzmanību pievērsa tikai spēlei un turpināja lēnām skaitīt:

– Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit.

Četrpadsmitais metiens neizdevās.

– Velns un elle ar to trīspadsmito! – viņš lādējās. – Tas, sasodītais, man vienmēr nes nelaimi.

Droši vien es arī miršu trīspadsmitajā.

Viens no līdzstrādniekiem, beidzis darbu, izņēma no skapja savu bilboketu; viņš bija pavisam sīka auguma vīrietis, kas izskatījās kā bērns, kaut gan viņam jau bija trīsdesmit pieci gadi. Ienāca vēl daži žurnālisti, un visi cits pēc cita paņēma savus bilboketus. Drīz vien seši vīrieši, nostājušies cits citam blakus, muguru pagriezuši pret sienu, vienmērīgi svaidīja gaisā bumbas – sarkanas, dzeltenas vai melnas atkarībā no koka krāsas. Tikko izcēlās sacensība, abi redaktori, kas vēl bija strādājuši, piecēlās un pieteicās par spēles tiesnešiem.

Forestjē uzveica par astoņpadsmit punktiem. Mazais vīriņš, kas izskatījās kā bērns, bija paspēlējis, viņš piezvanīja izsūtāmajam un sacīja:

– Deviņus alus.

Gaidot atsvaidzinājumu, visi atkal sāka spēlēt. Izdzēris glāzi alus ar saviem jaunajiem amata brāļiem, Diruā jautāja Forestjē:

– Kas man jādara?

Draugs atbildēja:

– Šodien tu esi brīvs. Vari iet projām, ja vēlies.

– Vai… mūsu… mūsu raksts… tiks iespiests šovakar?

– Jā, bet par to neraizējies: es izlasīšu korektūru. Uzraksti turpinājumu rītdienai un ierodies šeit pulksten trijos, tāpat kā šodien.

Diruā, atvadoties paspiedis roku visiem redakcijas darbiniekiem, pat nezinādams, kā kuro sauc, nokāpa lejā pa lepnajām kāpnēm; sirds viņam gavilēja, garastāvoklis bija starojošs.

IV

Žoržs Diruā gulēja nemierīgi: viņš dega aiz nepacietības ātrāk redzēt savu rakstu iespiestu. Tikko uzausa gaisma, viņš jau bija kājās un klaiņāja pa ielu, ilgi pirms avīžu piegādātāji sāka skraidīt no kioska uz kiosku.

Diruā devās uz Senlazāra staciju, zinādams, ka “Franču Dzīve” tur būs dabūjama ātrāk nekā viņa kvartālā. Tā kā tomēr bija vēl par agru, viņš sāka pastaigāties pa ietvi.

Viņš redzēja ierodamies pārdevēju, kas atvēra savu stikloto kiosku, pēc tam pienāca vīrs, kas nesa uz galvas lielu kaudzi salocītu avīžu lapu. Diruā pa galvu pa kaklu pieskrēja pie kioska: kaudzē bija “Figaro”, “Zils Blazs”, “Notikumi” un vēl divas trīs rīta avīzes, bet “Franču Dzīves” nebija.

Viņu sagrāba izbailes: ja nu “Āfrikas strēlnieka atmiņas” pārceltas uz rītdienas numuru? Varbūt raksts vecajam Valteram pēdējā mirklī nav paticis? Atgriežoties atkal pie kioska, Diruā redzēja, ka avīzi jau pārdod, kaut gan viņš nebija pamanījis, kad to atnesa. Pieskrējis klāt, viņš uzmeta uz letes trīs sū, atlocīja avīzi un pārlaida acis pār pirmās lappuses virsrakstiem. Nav! Sirds viņam sāka neganti dauzīties. Pašķīris lappusi, viņš ar dziļu saviļņojumu izlasīja zem vienas no slejām trekniem burtiem “Žoržs Diruā”. Ievietots! Kāds prieks!

Nekā nedomādams, avīzi rokā turēdams, cepuri uz vienas auss atbīdījis, viņš soļoja uz priekšu, un viņā kaisa vēlēšanās apturēt garāmgājējus un tiem sacīt: “Nopērciet to, nopērciet! Tur iekšā ir mans raksts!” Diruā labprāt būtu kliedzis pilnā rīklē, kā vakaros uz bulvāra dažkārt kliedz iznēsātāji: “Lasiet “Franču Dzīvi”! Lasiet Žorža Diruā rakstu “Āfrikas strēlnieka atmiņas”!” Un pēkšņi viņam iegribējās pašam izlasīt šo rakstu, izlasīt to kādā publiskā vietā, kafejnīcā, visu acu priekšā. Žoržs sāka meklēt kādu restorānu, kur jau būtu viesi. Meklēt iznāca ilgi. Galu galā viņš atsēdās kādas vīna tirgotavas priekšā, kur jau bija apmetušies vairāki cilvēki, un pasūtīja: “Vienu rumu,” – tāpat kā būtu varējis pasūtīt: “Vienu absintu,” – neiedomādamies, ka ir agra rīta stunda. Tad viņš uzsauca:

– Viesmīl, pasniedziet man “Franču Dzīvi”! Piesteidzās ar baltu priekšautu apjozies vīrietis:

– Kungs, mums nav šīs avīzes, mēs saņemam tikai “Signālu”, “Gadsimtu”, “Laternu” un “Parīzes Ziņas”.

Diruā niknā sašutumā iesaucās:

– Jums nu gan te ir bodīte! Aizejiet un nopērciet man “Franču Dzīvi”!

Viesmīlis aizskrēja un atnesa pieprasīto avīzi. Diruā sāka lasīt savu rakstu un, lai pievilktu kaimiņu uzmanību un viņos modinātu vēlēšanos uzzināt, kas avīzē rakstīts, vairākas reizes ieteicās:

– Ļoti labi, ļoti labi!

Projām ejot, Diruā avīzi atstāja uz galda. Saimnieks, to pamanījis, sauca:

– Kungs, kungs, jūs aizmirsāt savu avīzi!

– Atstāju to jums, – Diruā atbildēja, – esmu jau izlasījis. Šodien tanī ir viens ļoti interesants raksts.

Viņš nepateica, kurš raksts, bet aiziedams redzēja, ka viens no apmeklētājiem paņēma no galdiņa “Franču Dzīvi”.

“Ko es tagad darīšu?” Diruā nodomāja. Un viņš nolēma aiziet uz veco darba vietu saņemt mēneša algu un iesniegt atlūgumu. Jau priekšlaikus viņš trīsēja aiz prieka, iztēlojoties, kādu seju savilks priekšnieks un darba biedri. It īpaši viņu sajūsmināja doma par priekšnieka milzīgo apjukumu.

Diruā soļoja lēnītēm, lai neierastos pirms pusdesmitiem, jo kasi atvēra tikai desmitos.

Kanceleja bija liela, tumša istaba, kur ziemu gandrīz visu dienu vajadzēja dedzināt gāzi. Istabas logi vērās uz šauru iekšējo pagalmu, iepretim citām kancelejām. Istabā sēdēja astoņi ierēdņi, un priekšnieka palīgs bija aizslēpies aiz sabīdāma aizsega.

Vispirms Diruā aizgāja paņemt savus simt astoņpadsmit frankus divdesmit piecus santīmus, kas bija ielikti dzeltenā aploksnē un glabājās kasiera atvilktnē, pēc tam kā uzvarētājs iegāja lielajā darba istabā, kur bija pavadījis jau tik daudz dienu. Priekšnieka palīgs Potela kungs tūlīt viņam uzsauca:

– Diruā kungs? Priekšnieks jau vairākas reizes prasīja pēc jums. Jūs zināt, ka viņš neatļauj slimot divas dienas bez ārsta izziņas.

Lielāka efekta labad Diruā apstājās pašā istabas vidū. Tad skaļā balsī atbildēja:

– Es par to pasvilpoju!

Ierēdņi sastinga aiz brīnumiem, un virs aizsega malas parādījās Potela kunga izbiedētais vaigs.

Viņš mēdza aizbarikadēties aiz šī aizsega kā kastē, baidīdamies no caurvēja, jo slimoja ar reimatismu. Lai uzraudzītu personālu, viņš bija izplēsis papīra sieniņā divus trīs caurumus.

Bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt lidojam mušu.

– Kā jūs teicāt? – priekšnieka vietnieks beidzot iejautājās.

– Es teicu, ka es par to pasvilpoju. Esmu atnācis, tikai lai iesniegtu atlūgumu. Pāreju strādāt par redaktoru “Franču Dzīvē”, ar algu pieci simti franku mēnesī, bez tam vēl saņemot honorāru par reportāžu rindām. Šārīta numurā jau iespiests man pirmais raksts.

Šurp nākdams, Diruā bija noņēmies, cik iespējams, paildzināt savu prieku, taču, nevarēdams savaldīties, izšāva visu pulveri uzreiz.

Efekts tomēr bija graujošs. Neviens nekustējās. – Tūlīt iešu to pateikt Pertuī kungam un atgriezīšos atvadīties no jums, – Diruā paskaidroja. Tikko viņš iegāja šefa kabinetā, Pertuī kungs uzkliedza:

– Atnācāt gan! Jūs zināt, ka es neciešu…

– Velti jūs tā maurojat, – Diruā pārtrauca priekšnieku.

Pertuī kungam, kas bija resns vīrs, sarkans kā gaiļa sekste, aizrāvās elpa aiz pārsteiguma.

– Man jūsu bodīte apriebusies līdz kaklam. Šodien spēru pirmos soļus žurnālistikā, – Diruā turpināja. – Man piedāvāta lieliska vieta. Atļaujiet atvadīties.

Ar šiem vārdiem viņš aizgāja. Viņš bija atriebies.