Mīlulis

Kāpņu telpā vērās kādas durvis. Diruā satrūkās, atskārtis, ka varētu tikt pārsteigts, un sāka ātri kāpt augstāk, bažīdamies, vai tikai kāds no drauga ielūgtajiem viesiem nav viņu redzējis tā klīrējamies.

Sasniedzis otro stāvu, Diruā atkal ieraudzīja tādu pašu spoguli un palēnināja gaitu, lai pavērotu sevi, garām ejot. Viņam šķita, ka stāja tiešām ir iznesīga. Viņš soļoja labi. Un viņu pārņēma neaprobežota pašpaļāvība. Nevar būt šaubu, ka ar šādu izskatu, ar savu tieksmi taisīt karjeru, ar ciešo apņēmību un neatkarīgo garu vajag gūt panākumus. Viņā modās vēlēšanās skriešus, palēkdamies uzsteigties augšējā stāvā. Apstājies trešā spoguļa priekšā, viņš ar ierastu kustību nobraucīja ūsas, noņēmis cilindru, pieglauda matus un, kā bieži mēdza darīt, pusbalsī nomurmināja: “Pamatīgs izgudrojums.” Tad pastiepa roku un piezvanīja.

Durvis atvērās gandrīz tai pašā mirklī, un Diruā, ieraudzījis gludi skūto, svinīgo, melnā frakā ģērbušos sulaini, atkal apmulsa, pats nesaprazdams, kas viņā izraisījis šo neskaidro satraukumu: varbūt viņš neviļus bija salīdzinājis sava un šī sulaiņa apģērba piegriezumu. Sulainis, kam kājās bija lakādas puszābaki, paņemdams mēteli, ko Diruā, lai apslēptu traipus, bija turējis uz rokas, jautāja:

– Ko atļausiet pieteikt?

Pēc tam, pacēlis portjeru, kas atdalīja priekšistabu no salona, viņš skaļā balsī izrunāja atnācēja vārdu.

Diruā piepeši zaudēja visu pašapziņu, sastinga aiz bažām un tikko uzdrošinājās elpot. Tūlīt viņam būs jāsper pirmais solis sen gaidītajā un ilgotajā pasaulē. Viņš iegāja salonā. Lielajā, spoži apgaismotajā istabā, kurā gluži kā siltumnīcā bija daudz zaļojošu augu, stāvēja viena pati jauna, gaišmataina sieviete, kas viņu sagaidīja.

Diruā apstājās, kājas viņam vairs neklausīja. Kas bija šī dāma, kura viņam uzsmaidīja? Pēkšņi viņš atcerējās, ka Forestjē ir precējies, un doma, ka glītā, elegantā gaišmate droši vien ir viņa drauga sieva, galīgi samulsināja Diruā. Viņš nomurmināja:

– Kundze, es esmu…

– Es zinu, cienītais kungs, – dāma to pārtrauca, sniegdama roku. – Šarls man pastāstīja par jūsu vakardienas tikšanos, un es ļoti priecājos, ka viņš iedomājās uzaicināt jūs šodien pie mums uz pusdienām.

Nezinādams vairs, ko sacīt, Diruā pietvīka līdz ausu galiem; viņš juta, ka tiek vērīgi aplūkots no galvas līdz kājām, pētīts un vērtēts.

Viņam gribējās atvainoties, sagudrot kādu ieganstu, lai izskaidrotu nepilnības savā apģērbā, taču nekas neienāca prātā, un viņš neuzdrošinājās pieskarties šim delikātajam jautājumam.

Diruā atlaidās namamātes norādītajā atzveltnes krēslā, un, kad juta, kā ieliecās atsperīgais, mīkstais sēdeklis, kā augums iekļāvās samta glāsmainajā apskāvienā, kā polsterētā muguriņa un paroči sniedza liegu atbalstu, viņam šķita, ka ir iegājis jaunā, burvīgā dzīvē, ka ieguvis ko ļoti jauku, ka jau kļuvis par kaut ko, ka ir glābts. Un viņš paskatījās uz Forestjē kundzi, kas nenolaida acu no viņa.

Jaunajai sievietei bija mugurā bāli zila kašmira kleita, kas ļoti izcēla viņas lokano vidukli un augstās krūtis.

Kailās rokas un kakls izslējās no baltu mežģiņu putām, kas rotāja izgriezumu un īsās piedurknes, augstu galvvidū uzsukātie mati pakausī mazliet cirtojās, veidodami vieglu, gaišu, pūkainu mākonīti.

Forestjē kundzes skatiens, kas nezin kāpēc viņam atgādināja vakar “Folīberžērā” sastaptās sievietes skatienu, nomierināja Diruā. Viņai bija pelēkas acis ar zilganu nokrāsu, kas darīja tās neparasti izteiksmīgas, smalks deguns, pilnīgas lūpas, pasmags zods, nepareiza un tai pašā laikā valdzinoša seja, piemīlīga un šķelmīga. Viena no tām sieviešu sejām, kurās ikviena līnija ir savdabīgi apburoša un šķiet nozīmīga, kurās katra vaibstu kustība it kā kaut ko izpauž vai apslēpj.

Brītiņu klusējusi, Forestjē kundze jautāja Diruā:

– Vai jūs jau sen esat Parīzē?

– Tikai kopš dažiem mēnešiem, kundze, – viņš atbildēja, pamazām atgūdams pašsavaldīšanos. – Strādāju dzelzceļu pārvaldē, bet Forestjē man deva cerības, ka ar viņa palīdzību varbūt izdosies atrast darbu žurnālistikā.

Forestjē kundzes sejā atplauka atklātāks, labvēlīgāks smaids, un viņa sacīja klusinātā balsī:

– Es zinu.

Pie durvīm atkal bija atskanējis zvans. Sulainis pieteica:

– De Marela kundze.

Ienāca neliela auguma tumšmate, viena no tām, ko mēdz saukt par melnīgsnējām.

Viņai bija viegla gaita; tumšā, pavisam vienkāršā kleita cieši piegūla augumam un to izcēla.

Skatienu gribot negribot pievilka melnajos matos iespraustā sarkanā roze, kas atdzīvināja viņas seju, pasvītroja tās īpatnību.

Dāmai sekoja meitenīte īsā kleitiņā. Forestjē kundze strauji devās pretī atnācējām:

– Labdien, Klotilde. – Labdien, Madlena.

Abas saskūpstījās. Ar pieauguša cilvēka nosvērtību arī meitenīte sniedza pieri skūpstam, sacīdama:

– Labdien, draudzenīt!

Forestjē kundze, noskūpstījusi bērnu, iepazīstināja:

– Žoržs Diruā kungs, Šarla biedrs. De Marela kundze, mana draudzene un attāla radiniece.

Pievērsdamās Diruā, viņa piebilda:

– Zināt, pie mums mēdz izturēties vienkārši, bez ceremonijām. Jums taču nav nekas pretī, vai ne?

Jaunais vīrietis palocījās.

Durvis atkal atvērās, un ienāca mazs resnītis, apaļš jo apaļš, vezdams zem rokas daiļu, slaidu sievieti, kas bija par viņu garāka un daudz jaunāka un izcēlās ar izsmalcinātām manierēm un augstprātīgu stāju. Valtera kungs, deputāts, finansists, naudinieks un veikalnieks, ebrejs no Francijas dienvidiem, “Franču Dzīves” izdevējs ar sievu, dzimušu Bazil-Ravalo, baņķiera meitu.

Tad viens pēc otra ieradās ļoti elegantais Žaks Rivals un Norbērs de Varens, kam frakas apkaklīte spīdēja; to bija nosviķojuši garie mati, kas viņam krita līdz pleciem, apberot ar blaugznām apģērbu. Nevīžīgi sasietā kaklasaite arī nebija pirmās jaunības. Ar agrāko laiku kavaliera iznesību piegājis pie Forestjē kundzes, viņš noskūpstīja tai roku. Kad viņš noliecās, garie mati kā vilnis pārsedza jaunās sievietes kailo roku.

Beidzot ienāca arī pats Forestjē, atvainodamies par novēlošanos. Viņš esot ticis aizkavēts redakcijā sakarā ar Morela lietu. Radikāļu deputāts Morels esot iesniedzis ministrijā interpelāciju attiecībā uz kredīta pieprasījumu Alžīrijas kolonizācijai.

– Kundze, galds klāts, – sulainis paziņoja.

Visi pārgāja uz ēdamistabu.

Diruā sēdēja starp de Marela kundzi un viņas meitu. Jaunais vīrietis atkal jutās neērti, baidījās, ka nepratīs pareizi apieties ar dakšiņu, karoti vai glāzēm. To bija četras un viena – iezilgana. Ko gan no tās varētu dzert?

Kamēr ēda viru, neviens nekā nerunāja. Pēc tam Norbērs de Varens ieteicās:

– Vai esat lasījuši par Gotjē prāvu? Jocīgs cipars!

Izcēlās pārruna par šo ar šantāžu saistīto laulības pārkāpšanas gadījumu. Par to viņi runāja nevis tā, kā mēdz ģimenes klēpī pārrunāt par laikrakstos atstāstītiem notikumiem, bet kā ārsti savā starpā runā par slimību vai kā dārzkopji par saknēm. Neviens nesašuta, neviens nebrīnījās par faktiem, bet visi ar gluži profesionālu interesi un absolūtu vienaldzību pret pašu pārkāpumu meklēja šo faktu dziļākos, apslēptākos cēloņus. Katrs centās skaidri izdibināt noziedzīgās rīcības motīvus, precizēt smadzeņu fenomenus, kas radījuši drāmu, ko uzskatīja par īpaša dvēseles stāvokļa zinātniski izskaidrojamu rezultātu. Arī sievietes aizrāvās ar šo izmeklēšanas darbu. Tika aplūkoti vēl citi neseni notikumi; runātāji tos komentēja un vērtēja no dažādiem aspektiem ar lietišķu aci un speciālu pieeju, kā īsti jaunu ziņu tirgotāji, kā cilvēciskās komēdijas piegādātāji mazumā par tik un tik frankiem rindā, gluži tāpat kā veikalnieki pārbauda, pārcilā un izsver priekšmetus, ko grasās piedāvāt pircējiem.

Pēc tam saruna novirzījās uz kādu divkauju, un te nu vārdu ņēma Žaks Rivals. Tā bija viņa sfēra, un neviens cits te nebija kompetents.

Diruā neuzdrošinājās iebilst ne vārda. Reizēm pameta acis uz savu kaimiņieni, kuras krūšu apaļumi viņu valdzināja. Pie auss ļipiņas de Marela kundzei karājās zelta pavedienā iesaistīts briljants, kas izskatījās kā rasas piliens. Šad tad viņa izteica kādu piezīmi, kas aizvien izraisīja smaidu klausītāju lūpās. Viņai piemita piemīlīgi draiska asprātība, allaž viņa iebilda ko negaidītu, kā daudz pieredzējusi nebēdne, kas uz visu skatās bezrūpīgi un vērtē pavirši, ar iecietīgu skepsi.

Diruā velti nopūlējās sagudrot komplimentu, ko viņai izteikt, un, tā kā nekas neienāca prātā, tad pievērsās viņas meitai: lēja tai glāzē dzērienu, sniedza ēdienus, vispār uzmanīgi apkalpoja. Meitene bija daudz nopietnāka par māti, svinīgi pateicās, mazliet paliekdama galvu: “Paldies, jūs esat ļoti laipns,” – un domīgi klausījās, ko lielie runāja.

Pusdienas bija lieliskas, un visi izpauda sajūsmu par tām. Valtera kungs ēda negausīgi, gandrīz nemaz nerunāja un greizi skatījās pa briļļu stiklu apakšu uz piedāvātajiem ēdieniem. Norbērs de Varens neatpalika no viņa un šad un tad uzpilināja mērci uz krekla krūts.

Smaidīgs un noraizējies Forestjē laiku pa laikam zīmīgi saskatījās ar sievu kā divi līdzzinātāji, kuri kopīgi veic grūtu darbu, kas norit sekmīgi.

Sejas pietvīka, balsis kļuva skaļākas. Sulainis ik brīdi pačukstēja ēdējiem pie auss:

– Kortonu? Satolarozu?

Diruā bija iegaršojies kortons, un viņš katru reizi ļāva pieliet glāzi. Viņā ielija burvīga līksme, silta līksme, kas no vēdera iesitās galvā, izplūda pa locekļiem, pārņēma visu būtni. Viņš sasniedza pilnīgu labsajūtu, miesas un dvēseles labsajūtu.

Viņā modās vēlēšanās runāt, saistīt pārējo viesu uzmanību, gribējās, lai tie viņu uzklausītu un vērtētu tāpat kā ikvienu no šiem cilvēkiem, kuru vārdus katrs uztvēra ar tīksmi.

Tērzēšana noritēja nemitīgi, domai saistoties pie domas un aiz visniecīgākā iemesla, dažkārt aiz viena vienīga vārda, pārlecot no viena temata uz citu; kad bija pārcilāti visi dienas notikumi un garām ejot skarti tūkstoš dažādi jautājumi, saruna atkal novirzījās uz Morela kunga plašo interpelāciju sakarā ar Alžīrijas kolonizēšanu.

Starp diviem ēdieniem arī Valtera kungs izteica dažas jocīgas piezīmes; viņam bija skeptisks gars. Forestjē atstāstīja sava rītdienas numuram sacerētā raksta saturu. Žaks Rivals pieprasīja militāru valdību, kas piešķirtu zemi katram virsniekam, kurš nokalpojis trīsdesmit gadus koloniālā karaspēkā.

– Tādā veidā jūs radītu enerģisku sabiedrību, – viņš sacīja, – kuras locekļi laika gaitā iepazinuši un iemīlējuši šo zemi, prot iezemiešu valodu un brīvi orientējas sarežģītos vietējos jautājumos, kurus jaunatnācēji nekad nespēj atrisināt.

– Jā… – viņu pārtrauca Norbērs de Varens. – Viņi pratīs visu, izņemot zemkopību. Viņi runās arābiski, bet nezinās, kā pārdēstīt bietes un sēt labību. Viņi būs spēcīgi pat paukošanā, bet ļoti vāji mēslošanas jautājumos. Nē, tieši otrādi, šī jaunā zeme ir jāatver it visiem. Saprātīgi cilvēki tur atradīs sev vietu, pārējie aizies bojā. Tāds ir mūsu sabiedrības likums.

Iestājās klusums. Visi smaidīja.

– Visvairāk tur trūkst tieši labas zemes, – ierunājās Žoržs Diruā, pats brīnīdamies par savas balss skaņu, it kā dzirdētu to pirmo reizi. – Auglīgas zemes gabali tur maksā tikpat dārgi, cik Francijā, un tos nopērk Parīzes bagātnieki, jo tanīs ir izdevīgi ieguldīt kapitālu. Īstie kolonisti, nabagi, kurus uz turieni dzen trūkums, tiek atspiesti tuksnesī, kur nekas neaug, trūkst ūdens.

Visi skatījās uz viņu. Viņš juta, ka piesarkst.

Valtera kungs jautāja:

– Jūs pazīstat Alžīriju?

– Jā, – viņš atbildēja. – Esmu tur pavadījis vairāk nekā divus gadus un dzīvojis visās trīs provincēs.

Norbērs de Varens, uzreiz piemirsdams par Morelu, sāka izjautāt Diruā par turienes paradumiem, kurus viņam bija aprakstījis kāds virsnieks. De Varenu interesēja Mzaba, dīvainā, mazā arābu republika, kura bija radusies pašā Sahāras vidū, šī saules izdedzinātā apgabala vissausākajā daļā.

Diruā bija divas reizes bijis Mzabā un nu ņēmās stāstīt par ieražām šajā neparastajā zemē, kurā ūdens lāsei ir zelta vērtība un katram iedzīvotājam jāpiedalās sabiedriskajos darbos, un kur tirdzniecība norit godīgāk nekā pie civilizētajām tautām. Vīns un tieksme patikt bija iekvēlinājusi Diruā, viņš runāja ar zināmu plātīgu dedzību, stāstīja pulka anekdotes, stāstīja par arābu dzīves īpatnībām, par kara piedzīvojumiem. Viņš pat atrada dažus krāsainus izteicienus, lai klausītājos radītu skaidru priekšstatu par šo dzelteno, kailo, bezgalīgi skumīgo apvidu, ko nežēlīgi izdedzināja liesmainā saule.

Visas sievietes skatījās uz viņu. Valtera kundze, kā vienmēr, stieptā balsī novilka:

– No savām atmiņām jūs varētu sastādīt burvīgu aprakstu sēriju.

Tad Valtera kungs nopētīja jauno vīrieti pāri briļļu stikliem, kā mēdza aplūkot sejas. Uz ēdieniem viņš skatījās pa stiklu apakšu.

Forestjē izmantoja izdevību:

– Dārgais šef, es jau šodien ar jums runāju par Diruā kungu un lūdzu pieņemt viņu man par palīgu politiskās informācijas ievākšanā. Kopš Marambo no mums aizgājis, man nav neviena, ko aizsūtīt pēc steidzamām un slepenām izziņām, un laikraksts no tā cieš.

Valtera tētiņš kļuva nopietns un uzbīdīja brilles pilnīgi uz pieres, lai cieši ielūkotos Diruā sejā.

Tad viņš sacīja:

– Diruā kungs nenoliedzami ir oriģināls cilvēks. Ja viņam labpatiks rīt pulksten trijos atnākt pie manis aprunāties, tad mēs to nokārtosim.

Mirkli klusējis, viņš vērsās tieši pie Diruā:

– Bet uzrakstiet mums tūlīt dažus saistošus rakstus par Alžīriju. Atstāstiet savas atmiņas, saistot tās ar kolonizācijas jautājumu, kā darījāt nupat. Tas ir aktuāli, ļoti aktuāli, un esmu pārliecināts, ka tas patiks mūsu lasītājiem. Bet pasteidzieties! Pirmo rakstu man vajag jau rīt vai parīt, kamēr palātā vēl notiek diskusija, – mums tas palīdzēs pievilkt lasītājus.

– Un te jums būs jauks virsraksts – “Āfrikas strēlnieka atmiņas”, – piebilda Valtera kundze ar valdzinošu nopietnību, kas visam, ko viņa sacīja, piešķīra augstprātīgas labvēlības pieskaņu. – Vai ne, Norbēra kungs?

Vecais dzejnieks, kas vēlu bija iemantojis slavu, ienīda jaunos un baidījās no tiem. Viņš vēsi atbildēja:

– Jā, lielisks, ja tikai turpinājums būs tai pašā stilā, un tas ir visgrūtāk panākams. Atbilstošs stils ir tas pats, ko mūzikā sauc par pareizo toni.

Forestjē kundze raudzījās uz Diruā ar siltu un aizbildniecisku pazinējas skatienu, kas šķita paužam: “Tu jau izlauzīsi sev ceļu.” De Marela kundze vairākkārt bija pagriezusies uz viņa pusi, un auskara briljants nemitīgi trīcēja, it kā dzidrais ūdens piliens grasītos atraisīties un nokrist.

Mazā meitene, galvu noliekusi pār šķīvi, sēdēja nekustīgi un svinīgi.

Sulainis atkal gāja apkārt galdam, ieliedams zilganajās glāzēs Johannisbergas vīnu, un pēc tam Forestjē uzsauca tostu, palocīdamies pret Valtera kungu:

– Lai plaukst un zeļ “Franču Dzīve”!

Visi sveica savu maizes devēju, kas vēlīgi smaidīja, un Diruā, apskurbis no panākumiem, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Viņam šķita, ka viņš varētu izdzert veselu mucu, apēst vērsi, nožņaugt lauvu. Viņš juta locekļos pārcilvēcisku spēku un garā neuzveicamu apņēmību, neierobežotu cerību. Šo ļaužu vidū viņš tagad bija kā mājās, iekarojis sev stāvokli, ieņēmis savu vietu.

Ar gluži jaunu pašapziņu Diruā tagad vērās apkārtējo sejās un pirmo reizi iedrošinājās uzrunāt savu kaimiņieni:

– Kundze, jums ir burvīgākie auskari, kādus vien esmu redzējis.

De Marela kundze smaidīdama pievērsās viņam:

– Man pašai ienāca prātā šī doma – pakārt briljantu vienkārši zelta pavediena galā. Izskatās gluži kā rasas piliens, vai ne?

Pats apmulsis no savas drosmes un baidīdamies pateikt kaut ko muļķīgu, viņš klusu sacīja:

– Burvīgi… bet auss arī to ļoti izceļ.

Viņa tam pateicās ar skatienu, ar starojošu sievietes skatienu, kas iespiežas līdz sirds dziļumiem. Pagriezis galvu, Diruā atkal sastapās ar Forestjē kundzes acīm: tās joprojām pauda labvēlību, bet viņam likās, ka tanīs iedzirkstījusies arī draiska līksme, it kā uzmundrinājums.

Vīrieši tagad runāja visi reizē, plaši žestikulēdami un bieži vien paceldami balsi: apsprieda lielo apakšzemes dzelzceļa projektu. Šo tematu izsmēla tikai ap deserta beigām, katram atradās daudz kas sakāms par lēno satiksmi Parīzē, par neērtībām ar tramvajiem, par grūtībām omnibusos un fiakru kučieru rupjībām.

Pēc tam visi devās uz salonu dzert kafiju. Joka pēc Diruā piedāvāja roku de Marela kundzes meitiņai. Viņa cienīgi pateicās un pacēlās pirkstgalos, lai ar rociņu aizsniegtu sava kavaliera elkoni.

Salons viņam atkal atgādināja siltumnīcu. Visos četros istabas kaktos lielo palmu majestātiskie zari sniedzās līdz griestiem un tur izpletās kā milzīgi vēdekļi.

Katrā pusē kamīnam gumijkoki ar kolonnām līdzīgiem stumbriem bija kārtu kārtām izslējuši citu virs citas tumši zaļās, garenās lapas, un uz pianīno stāvēja divi neredzēti krūmiņi, viens sārtiem, otrs baltiem ziediem, kuri izskatījās kā mākslīgi, pārāk skaisti, lai būtu dabiski.

Gaiss bija svaigs, liegas, neizsakāmas, vārdā nenosaucamas smaržas piesātināts.

Jaunais vīrietis, tagad jau atguvis pašsavaldīšanos, vērīgi aplūkoja telpu. Tā nebija liela, un, atskaitot stādus, nekas nepievilka skatienu, nekur nevienas spilgtas krāsas, bet te bija patīkami, te varēja justies mierīgi, atpūsties, šī telpa ieaijāja, apņēma cilvēku kā glāsts.

Sienas iztapsētas ar senatnīgu, izbalējušu violetu audumu, kas nosēts ar dzeltenām zīda puķītēm, ne lielākām par mušu.

Durvis aizsedza portjeras, kas bija darinātas no zilganpelēkas karavīru vadmalas, uz kuras ar sarkanu zīdu bija izšūtas dažas neļķes; un malu malās salikti sēdekļi, dažāda veida un lieluma sēdekļi izkaisīti, kur pagadījies, milzīgi lieli un mazītiņi atzveltnes krēsli, taburetes un pufi, pārvilkti ar Luija XVI laika stila zīda audumu vai skaistu plīšu – krēma krāsas pamats ar granātsarkanu zīmējumu.

– Diruā kungs, vai vēlaties kafiju?

Ar nemainīgi draudzīgo smaidu uz lūpām Forestjē kundze sniedza viņam pilnu tasi.

– Jā, kundze, pateicos.

Diruā paņēma tasi, un, kad viņš bažīgi noliecās, lai ar sudraba standziņām paņemtu gabaliņu cukura no cukurnīcas, ko turēja meitenīte, jaunā sieviete pačukstēja viņam:

– Palakstojieties taču ar Valtera kundzi.

Iekams viņš paguva ko atbildēt, Forestjē kundze devās tālāk.

Jaunais vīrietis papriekš izdzēra kafiju, jo baidījās, ka neuzlej to uz paklāja; uzreiz juzdamies brīvāk, viņš sāka meklēt izdevību tuvoties sava jaunā priekšnieka sievai un ar to uzsākt sarunu.

Piepeši viņš ievēroja, ka Valtera kundze tur rokā iztukšotu kafijas tasi un, atrazdamās patālu no galda, nezina, kur tasi nolikt. Diruā steigšus piegāja pie viņas.

– Atļaujiet, kundze.

– Pateicos.

Aiznesis tasi, viņš uz karstām pēdām atgriezās.

– Kundze, ja jūs zinātu, cik daudz jauku brīžu man sagādāja “Franču Dzīve”, kad biju tur, tuksnesī! Tā tiešām ir vienīgā avīze, ko var lasīt, atrodoties ārpus Francijas, jo ir daudz saistošāka, asprātīgāka un daudzpusīgāka par visām citām.

Valtera kundze smaidīja laipni, bet vienaldzīgi.

– Manam vīram nebija viegli radīt šāda tipa laikrakstu, kas atbilstu mūsdienu prasībām, – viņa nopietni atbildēja.

Viņi sāka tērzēt. Diruā prata runāt plūstoši, kaut arī banāli, toties balss viņam bija patīkama, skatiens valdzinošs, un neatvairāma pievilcība slēpās viņa ūsās. Kuplas, cirtainas – tās skaisti vijās uz virslūpas, rūsganas un uzsmailētajos galos mazliet gaišākas.

Viņi runāja par Parīzi, tās apkaimi, Sēnas krastiem, par kūrortiem, vasaras izpriecām un dažādiem ikdienišķiem sīkumiem, par kuriem var runāt bez mazākās piepūles bezgalīgi.

Kad pie viņiem pienāca Norbērs de Varens ar liķiera glāzi rokā, Diruā smalkjūtīgi attālinājās.

De Marela kundze, kas tikko bija sarunājusies ar Forestjē kundzi, pieaicināja Diruā.

– Tātad jūs esat nodomājis, – viņa sacīja, – sākt darboties žurnālistikā.

Jaunais vīrietis miglaini pastāstīja par saviem nodomiem, pēc tam uzsāka tērzēt tāpat, kā tikko bija tērzējis ar Valtera kundzi, bet nu viņš jau labāk pārzināja sarunas vielu un izteicās drošāk, atkārtodams nupat dzirdētās piezīmes kā savas paša. Turklāt viņš nemitīgi skatījās acīs kaimiņienei, it kā gribēdams padziļināt izsacīto vārdu jēgu.

De Marela kundze savukārt pastāstīja dažas anekdotes, mazliet koķetēdama, kā sieviete, kas apzinās, ka ir asprātīga, un vienmēr grib būt saistoša. Kļūdama arvien familiārāka, viņa uzlika roku Diruā uz piedurknes, pazemināja balsi, pļāpājot par niekiem, un tādā veidā saruna ieguva intīmu raksturu. Jaunās sievietes tuvums, kura neslēpa interesi par viņu, sajūsmināja Diruā. Viņš labprāt gribētu ziedoties de Marela kundzei, to aizsargāt, parādīt, ko spēj, un vilcināšanās, ar kādu tai atbildēja, liecināja, ka viņu tirdī satraukums.

Piepeši bez kāda iemesla de Marela kundze pasauca: “Lorina!” – un bērns pienāca klāt.

– Meitiņ, atsēdies te, pie loga tu vari saaukstēties.

Diruā pārņēma neprātīga vēlēšanās noskūpstīt meitenīti, it kā kaut kas no šī skūpsta varētu pāriet uz māti.

– Jaunkundz, vai atļausiet jūs noskūpstīt? – viņš rātni un tēvišķīgi jautāja.

Meitenīte izbrīnījusies paskatījās uz viņu, un de Marela kundze smiedamās sacīja:

– Atbildi: “Šodien es jums to atļauju, bet vienmēr tā nebūs.”

Diruā uzreiz atsēdās, paņēma Lorinu klēpī un ar lūpām pieskārās bērna viļņainajiem, smalkajiem matiem.

Māte brīnījās:

– Gluži pārsteidzoši: viņa neaizbēga! Parasti viņa ļauj sevi skūpstīt tikai sievietēm. Diruā kungs, jūs esat neatvairāms.

Viņš pietvīka, nekā neatbildēdams, un uz ceļiem viegli šūpoja meitenīti.

Pienāca Forestjē kundze un arī pārsteigti iesaucās:

– Kādsbrīnums!Lorinakļuvusipavisamrāma! Tuvojās arī Žaks Rivals ar cigāru mutē, un Diruā piecēlās, lai atvadītos, jo baidījās ar kādu neveiklu vārdu sabojāt sasniegto iespaidu, uzsākto iekarošanas darbu.

Viņš klanījās, maigi spieda sieviešu rociņas, pēc tam spēcīgi kratīja vīriešu rokas. Viņš ievēroja, ka Žaka Rivala roka bija sausa, silta un sirsnīgi atbildēja uz spiedienu, Norbēra de Varena – mikla un auksta un izvairīgi izslīdēja starp pirkstiem, vecā Valtera – auksta un ļengana, bez enerģijas, neizteiksmīga, Forestjē roka bija tukla un silta.

Draugs viņam pusbalsī teica:

– Neaizmirsti, rīt pulksten trijos!

– Nē, nē! Esi bez bažām!

Nokļuvis kāpnēs, Diruā bija tik traki priecīgs, ka juta vēlēšanos traukt skriešus, un tāpēc viņš arī metās lejā ik pa diviem kāpieniem reizē, bet, pēkšņi ieraudzījis otrā stāva lielajā sienas spogulī kungu, kas lēkšus drāzās pretī, uzreiz apstājās, it kā pieķerts pārkāpumā.

Tad viņš ilgi apbrīnoja sevi, ka ir tik glīts puisis, un tad ar patiku uzsmaidīja savam atspīdumam, un tad, atsveicinādamies no tā, zemu un ceremoniāli palocījās, kā mēdz sveicināt ievērojamas personas.

III

Nonācis uz ielas, Žoržs Diruā palika domīgi stāvot: ko nu darīt? Gribējās klaiņāt, sapņot, iet uz priekšu, kur deguns rāda, iztēlojoties nākotni un elpojot liego nakts gaisu, bet doma par vecā Valtera pieprasīto rakstu sēriju neizzuda no prāta, un viņš nolēma tūdaļ doties mājās un ķerties pie darba.

Lieliem soļiem Diruā sasniedza ārējo bulvāri un gāja pa to līdz Burso ielai, kur dzīvoja. Sešstāvu namā, kurā viņš īrēja istabu, mājoja pāris desmitu strādnieku un sīkpilsoņu ģimeņu; kāpjot augšā un ar vaska sērkociņiem apgaismojot piemēslotos kāpienus, uz kuriem mētājās papīru gabali, cigarešu gali, virtuves atkritumi, viņam uzmācās dziļš riebums un neganta vēlēšanās ātrāk tikt projām no šejienes, dzīvot kā bagātie cilvēki tīrā mājā, kur kāpnes izklātas ar celiņiem. Smaga ēdienu, ateju un cilvēku izgarojumu smaka, ne ar kādu caurvēju neizvēdināma netīrumu un appelējušu mūru smaka piepildīja šo namu no pagraba līdz jumtam.

No Diruā istabas loga piektajā stāvā skats vērās uz Rietumu dzelzceļa milzīgo stigu, kas vīdēja kā dziļš bezdibenis, tieši tur, kur beidzās tunelis, netālu no Batinjolas stacijas. Jaunais vīrietis atvēra logu un atspiedās ar elkoņiem pret aprūsējušo dzelzs palodzi.

Lejā, melnās bedres dziļumā, trīs nekustīgas, sarkanas signālugunis izskatījās kā apaļas zvēra acis, un tālāk bija redzamas vēl citas un vēl citas tālāk. Ik mirkli tumsā atskanēja stiepti vai aprauti svilpieni, daži pavisam tuvu, citi tālu, tikko sadzirdami, – tie atplūda no Anjēras puses. Tiem bija dažādas noskaņas, gluži kā balsu saucieniem. Viens no tiem tuvojās, tā žēlabainais kliedziens pieauga ar katru sekundi, un tūlīt pat parādījās liela, dzeltena gaisma, kas ar milzīgu troksni skrēja uz priekšu; Diruā redzēja, kā tunelis aprija garu vagonu rindu.

Pēc tam viņš nolēma: “Pie darba!”

Nolicis lampu uz galda, viņš attapās, ka mājās ir tikai vēstuļu papīrs.

Nekā darīt, jāatver lapa visā platumā un jāraksta uz tās pašas. Diruā iemērca spalvu tintē un rūpīgi, akurāti uzrakstīja:

Āfrikas strēlnieka atmiņas

Tad viņš prātoja, kā nu iesākt.

Pieri atbalstījis plaukstā, viņš sēdēja un stingi vērās uz galda atlocītajā, baltajā papīra lapā.

Ko lai saka? Tagad vairs neienāca prātā it nekas no tā, ko pats nesen bija stāstījis, neviena anekdote, neviens atgadījums, gluži nekas. Piepeši viņš nodomāja: “Vajag iesākt ar aizbraukšanu.” Un tad uzrakstīja: “Tas bija 1874. gadā, maija vidū, kad izvārgusī Francija atņēma elpu pēc briesmīgā gada katastrofām…”

Diruā apstājās, nezinādams, kā piesaistīt turpmāko: iekāpšanu kuģī, braucienu, pirmos iespaidus.

Minūtes desmit velti lauzījis galvu, viņš nolēma ievadlapu atstāt uz rītdienu, bet tagad tūlīt ķerties pie Alžīras aprakstīšanas.

Viņš uzšņāpa: “Alžīra ir pavisam balta pilsēta…” – un tālāk netika. Viņš skaidri atcerējās jauko, gaišo pilsētu, kas ar savu namu plakanajiem jumtiem līdzīgi kaskādei slīd no pakalna lejup pa nogāzi līdz pašai jūrai, bet neatrada vairāk ne vārda, lai izpaustu to, ko bija redzējis un izjutis.

Pēc lielas piepūles viņš piemetināja: “Daļu tās apdzīvo arābi…” Tad nometa spalvu uz galda un piecēlās.

Uz šaurās dzelzs gultiņas, kur viņa augums bija atstājis iespiedumu, nosviestās ikdienas drānas izskatījās pretīgas kā līķa skrandas morgā: tukšas, apdilušas, sagumzītas. Un uz salmu pinuma krēsla uzliktais zīda cilindrs, viņa vienīgā cepure, šķita atvāzta, it kā ubaga dāvanu lūdzot.

Uz pelēkajām, ar ziliem puķu pušķiem rotātajām tapetēm bija tikpat daudz traipu, cik pušķu, vecu, aizdomīgu traipu, par kuriem neviens nevarētu pateikt, vai tie radušies no saspiestas blakts, no eļļas piliena, no taukainiem pirkstiem vai no ziepju putām, kas izšķaidītas, mazgājoties mutes bļodā. Tas viss oda pēc apkaunojošas nabadzības, Parīzes mēbelēto istabu nabadzības. Diruā modās izmisīgs niknums pret savu nabadzīgo dzīvi. Ir jāizraujas no tās ārā, tūlīt pat, jau rīt vajag darīt galu šai trūcīgajai eksistencei.

Pēkšņi viņā atgriezās dedzīgs darba prieks, viņš atkal atsēdās pie galda un no jauna sāka meklēt teikumus, ar kuriem varētu labi atspoguļot dīvaino, valdzinošo un savdabīgo Alžīru, kas ir kā priekštelpa uz noslēpumaino, neizdibināto Āfriku, klejojošu arābu un nepazīstamu nēģeru cilšu Āfriku, neizpētīto un vilinošo Āfriku, no kurienes mūsu zooloģiskajos dārzos reizēm nokļūst gluži neiedomājami dzīvnieki, kuri šķiet nākuši no pasaku valstības: strausi, šīs neparastās vistas, gazeles – brīnum graciozās kazas, pārsteidzoši groteskās žirafes, svinīgie kamieļi, ērmīgie hipopotami, nejēdzīgie degunradži un, beidzot, gorillas, šie baismīgie cilvēka brāļi.

Diruā manīja, ka domas galvā strāvoja juceklīgi, varbūt izteikt tās vēl šā tā spētu, bet uzrakstīt nevarēja neparko. Nevarības apziņa viņu kaitināja, viņš atkal piecēlās, rokas bija miklas aiz sviedriem, deniņos asinis strauji pulsēja.

Un, kad viņš ieraudzīja veļas mazgātājas rēķinu, ko šovakar pat bija uznesis durvju sargs, jauno vīrieti sagrāba negants izmisums. Viss prieks izgaisa vienā mirklī reizē ar pašpaļāvību un ticību nākotnei. Beigas, visam beigas, viņš nekā neveiks, ne par ko nekļūs. Viņš jutās nožēlojams, neapdāvināts, lieks un bojāejai nolemts.

Diruā atgriezās pie loga tieši tanī mirklī, kad no tuneļa, nežēlīgi dārdēdams, izšāvās vilciens. Tas dosies pāri laukiem un klajumiem uz jūras pusi.

Un Diruā pēkšņi atcerējās savus vecākus.

Šis vilciens brauks tiem garām pavisam tuvu, dažus ljē no mājām. Atmiņā pavīdēja nelielā mājiņa Kantē ciema nomalē, paugura mugurā, no kurienes redzama Ruāna un plašā Sēnas ieleja.

Tēvam un mātei tur bija mazs krodziņš, tāds kā traktieris “Pie skaistā skata”; svētdienas rītos nomales iedzīvotāji tanī mēdza ieturēt brokastis. Vecāki bija gribējuši dēlu uzaudzināt par kungu un sūtījuši mācīties ģimnāzijā. Kursu beidzis, bet gala pārbaudījumos izkritis cauri, Žoržs bija aizgājis karadienestā ar nodomu uzdienēt par virsnieku, pulkvedi, ģenerāli. Bet dienests viņam apriebās, iekams apritēja pieci gadi, un viņš jau bija sācis sapņot par karjeru Parīzē. Viņš tur bija ieradies, tikko beidzās obligātais dienests, nevērodams vecāku lūgšanos, kuri tagad, redzēdami, ka to sapnis gaisis, gribēja dēlu paturēt mājās. Taču viņš jau atkal loloja cerības uz nākotni, paredzēja, ka triumfēs, pateicoties kādiem notikumiem, kurus iztēlojās vēl neskaidri, tomēr bija pārliecināts, ka pratīs tos radīt un izmantot.

Pulkā būdams, Diruā bija guvis parastos garnizona panākumus, vieglas uzvaras; tām pievienojās dažas dēkas augstāk stāvošās aprindās: viņš bija pratis savaldzināt nodokļu ievācēja meitu, kas gribēja pamest visu un viņam sekot, un kāda advokāta sievu, kura bija mēģinājusi noslīcināties aiz izmisuma, kad nepastāvīgais siržu lauzējs bija to pametis.

Biedri bija runājuši par Diruā: “Tas ir slīpēts un manīgs blēdis, tāds vienmēr pratīs izkulties sveikā.” Un Diruā bija apņēmies tiešām būt slīpēts un manīgs blēdis.

Iedzimtā normandiešu godprātība, apbružāta ikdienišķajā garnizona dzīvē ar tās morāli, notrulināta ar Āfrikā parastajām laupīšanām, blēdībām un dažādām nelikumībām, uzkurināta ar armijā izplatītajiem jēdzieniem par godu, par karavīru bezbailību, patriotiskām jūtām, ar apakšvirsnieku vidū atstāstītajiem varoņdarbiem un ar militārā amata sīko godkārību, bija pārvērtusies par ko līdzīgu burvju lādītei ar trīskārtēju dibenu, kur varēja atrast no visa pa druskai.

Taču vispārākā bija tieksme izsisties uz augšu. Neviļus Diruā kā katru vakaru bija iegrimis sapņainībā. Viņš iztēlojās pasakainu mīlas dēku, kas uzreiz palīdzēs piepildīt visas viņa cerības. Uz ielas saticis kāda baņķiera vai augstmaņa meitu, viņš to savaldzinās no pirmā mirkļa un apprecēs. Griezīgs svilpiens, ko izgrūda lokomotīve, izšaudamās no tuneļa viena pati kā liels trusis no midzeņa un ar pilnu tvaiku brāzdamās pa sliedēm uz depo atpūsties, izrāva Diruā no sapņojumiem. Atkal pilnīgi neskaidro un priekpilno cerību varā, kuras viņu vienmēr spārnoja, viņš raidīja rokas skūpstu naktī, mīlestības skūpstu ilgotās sievietes tēlam, alkatīgu skūpstu pretī kārotajai veiksmei.