Czytaj książkę: «Trīs vēja mezgli»
PRIEKŠVĀRDS
Šīs pirmās mūsu pasakas latviešu tautai, īpaši viņas jaunākai audzei pasniegdams, domāju, ka garš priekšvārds lieks. Latviešu prāts un sirds tās sagudrojuši, sacerējuši, sasildījuši, un latviešu prāts un sirds tās sapratīs, iecienīs, iemīlēs.
Ka uz latviešu prātu un sirdi var palaisties, to liecina mūsu tautas dziesmas. Tikai pāris gadu desmitu pagājuši, kamēr latvieši sākuši lielākā mērā krāt un ievērot savas tautas dziesmas, un – kādā cieņā un godā tās pie mums tagad! No tautas pasakām droši gaidāmas tādas pat sekmes.
Tautas pasakas kopā ar tautas parunām, tautas mīklām un dažādām citām tādām garamantām ir otrā (episkā) puse no īstenās vecās tautas dzejas, kuras pirmā puse (liriskā) ir tautas dziesmas. Šī otrā puse līdz šim diemžēl ļoti maz ievērota, un tas lielu lielais trūkums. Labi atstāstīta, vesela, nesamaitāta tautas pasaka ir priekšzīmīga proza tautas iedomas (fantāzijas) ziņā, ir priekšzīmīgs sacerējums tautas gara, tautas prāta apķērības ziņā. Zinātniekiem, kas pētī un dibina tautas valodu, tautas mitoloģiju, tautas visuvecāko vēsturi, kas dibina un pētī tautu visās viņas garīgās un ārējās īpašībās un savādībās pagājušos laikos un mūsu dienās, – zinātniekiem tautas pasakas no lielu lielā svara. Zinātnieki tādēļ krāj, dibina un pētī šīs dārgās tēvu gara mantas jo rūpīgi, jo uzmanīgi.
Bet neba zinātniekiem vien tautas pasakas ievērojamas. Tās jo sekmīgi kalpo arī dažam ikdienišķam dzīves nolūkam. Reti kāds sacerējums spēj, piemēram, tā aizgrābt un darbināt cik necik garā modra bērna prātu kā tautas pasakas. Var droši sacīt, ka garīgi možam bērnam patiks tautas pasakas un ka šīs pasakas tāda bērna prātu darbināt darbinās. Tādēļ pie visām izglītotām tautām labās skolas grāmatās uzņemtas vajadzīgā mērā tautas pasakas; tādēļ daudzi slaveni rakstnieki bērnu dienās bijuši lieli tautas pasaku mīļotāji.
“Es tagad dzīvoju zemnieku ciemā, klausos tautas pasakas, tautas dziesmas un nožēloju, ka tik nelāgi audzināts”, tā rakstīja slavenais krievu dziesminieks Puškins, kas savus bērna gadus pavadīja augstmaņu pulkā, kur tas visvairāk dzirdēja franču valodu, kur tautas valoda, tautas dzeja bija novārtā. “Es lasu tautas pasakas, jo viņās daudz dīgļu visam augstam un diženam,” liecina vācu slavenais rakstnieks Gēte. Te nu redzam, ka nevien bērniem, bet arī lieliem, pat varen lieliem vīriem tautas pasakas patīkamas, cienīgas un ievērojamas. Tas īpaši apcerams tiem mūsu zemes ļaudīm, kam Dievs devis gaišu, apķērīgu prātu un kas, pašā tautas vidū dzīvodami, līdz šim varbūt vēl nav ievērojuši, kādi gara jaukumi un dārgumi visapkārt viņiem zied un augļojas. Šos jaukumus un dārgumus darbīgi ievērodami, tie būs it kā pašu tēvu druvā, pašu amatā atraduši jo bagātu mantas krājumu, kas tiem padarīs nevien šo druvu, šo amatu jo dārgu, mīļu, bet visu dzīvi jaukāku, kuplāku, pilnīgāku.
Mūsu tautas pasakām, tāpat kā mūsu tautas dziesmām, nav zināma sacerētāja, sadomātāja. Tādēļ mūsu “tautas” dziesmas un pasakas daudz īstenākas, daudz vairāk tautīgas un laikam arī daudz vecākas nekā tās garamantas, ko daža cita, pat liela, slavena tauta dēvē un daudzina par savām “tautas dziesmām”, “tautas pasakām”. Bet, ka arī mūsu tautas pasakām un tautas dziesmām sacerētāji bijuši, tas gan domājams; tikai visa tauta pieņēmusi, uzglabājusi no viņiem to, ko tiem izdevies sadomāt īstenā tautas garā. Viss cits nogrimis aizmirstības jūrā… Kauču pirmie tautas garamantu sacerētāji, sadomātāji aizmirsti, tomēr tie mantojuši vislielāko, visaugstāko slavu un godu, jo to labāko, ko tie sacerējuši, tauta pacēlusi par kopmantu, par savu mantu, parakstīdama, tā sakot, savu lielo, skaņo, ilgo vārdu zem viņu sacerējumiem. Lielāku, augstāku godu un slavu jau nevar panākt neviens mirstīgs dziesminieks, neviens tautas burtnieks.1 Bet, zināms, šinī lielā godā tauta ceļ savu mīlulīšu sacerējumus tikai stingri, cieši pielūkodama, vai tie arī tā vērti un cienīgi. Tāpat kā straujš ūdens jauki gludenu nograuzis cieto akmeni, tāpat arī paaudžu paaudzēm, ilgos laikmetos, tauta pati vēl piedomā klāt sacerējumiem, gludina un izloka to tā, kā tas pilnīgi tautai pa prātam, kā tas pilnīgi tāds, kādu tauta saprot, kāds tai patīk un īsteni der. Tādu tautas piedarbu jeb pārgrozījumus apcerot, var jau arī it īsteni sacīt, ka mūsu vecās tautas pasakas, tautas dziesmas u. c. iraid visas tautas sacerējums, visas tautas sadomājums, ir vārda jo pilnīgā ziņā tautas manta.
No labas “tautas” pasaku daļas var sacīt pat vēl vairāk. Dažas pasakas atrod vienādas pie daudzām tautām, īpaši pie radu tautām. Tā, par piemēru, dažas latviešu tautas pasakas stāsta arī krievos vai somu tautās, citas skandināviešos vai vāciešos. Kā nu lai izskaidrojam šo vienādību? Vai nu tā, ka vienādās pasakas ienestas iz vienas tautas otrā – tāpat kā vējš aiznes dažādu stādu sēklu no vienas zemes otrā, kur tā ieviršas, ieviešas un – citā gaisā dažkārt jau arī vairāk vai mazāk izviršas? Vai arī tā, ka radu tautas, kas tagad stipri šķirtas ar savādu valodu, ar ierašām, ar jūrām un kalniem, – ka radu tautas sen senos, vecu vecos laikos dzīvojušas kopā kā viena tauta, kas runājusi vienu valodu, sacerējusi un stāstījusi vienādas pasakas? Gaidīsim, kamēr jaunlaiku zinātne teiks mums skaidru gala vārdu šinī lietā.
Galā vēl kāds vārdiņš, zīmējoties tikai uz šo pirmo tautas pasaku grāmatiņu latviešu valodā.
Ņemtas šīs pasaciņas iz mana lielā tautas gara mantu krājuma, ko man darbīgi, draudzīgi tautieši palīdzīgi sasūtījuši no Latvijas malu malām – ņemtas bez lielas meklēšanas, kādas tik rādījās derīgas tautai, īpaši latviešu jaunai audzei, palasīt, papriecāties un – apcerēt. Reiz tak bija jāsāk izdot arī taisni pašai tautai viņas sakrātās mantas, izdot tās lētās, nelielās grāmatiņās, kādas, zināms, iespēj iegādāties un izlasīt arī mazturīgi tautas bērni. Cerēsim, ka nepaliksim pie pirmā sākuma vien… Sirsnīgi pateicos tiem cien. līdzstrādniekiem, kuru sūtījumi še cik necik izlietoti, un ļoti aizbildinos pret tiem, kuru piesūtītie uzzīmējumi vēl neizlietoti guļ manās rokās. Ja Dievs dos veselību, tad jau gribu gan censties un gādāt, lai pie visas lielu lielās nevaļas neviena derīga rindiņa, kas man uzticēta no mūsu tautas gara mantām, nepazustu, bet nāktu gaismā – latviešu tautai un zinātnei par labu un slavu.
Fr. Brīvzemnieks
Maskavā, ziedonim nākot, 1887. g
LAKSTĪGALA UN LĒLIS
Citām reizēm lakstīgala un lēlis3 sastrīdējās balss dēļ. Lēlis teica:
– Mana balss daudz jaukāka nekā tava.
Lakstīgala atbildēja:
– Ne, mana balss jaukāka.
Tā viņi strīdējās no rīta līdz pat vakaram, kamēr lakstīgalai iešāvās prāt labs padoms, un viņa teica uz lēli:
– Vai māki jauki dziedāt, par to nestrīdēsimies, bet es došu šādu padomu: kas rīt agrāki piecelsies, tas uzvarējis, un tam lai paliek skaistā balss.
Lēlis teica:
– Labi, tas man patīk.
Lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis nē. Viņa dziedāja, pogoja, trekšķināja līdz pusnaktij. Pusnaktī drusku nosnaudusēs, dziedāja atkal; dziedāja, kamēr arājs nāca tīrumā art un apdziedāja to; dziedāja, kamēr gani dzina ganos un apdziedāja arī tos. Lēlis, rītā uzmodies, redzēdams, ka jau par vēlu, sapīcis dziedāja tikai “trrr”.
STRAZDS, LAPSA UN VĀRNA
Strazds bija kādā mazā eglītē uztaisījis perēkli. Bērni jau bija izperēti, kad lapsa, pie egles piegājusi, sauca:
– Citi jau sēj, un man vēl nav arkls taisīts! Gribu šo eglīti nocirst arkla ilksīm.
Strazds sāk lūgties, lai jel necērtot un neizpostot viņa ligzdu ar maziem bērniņiem. Lapsa sacīja:
– Dod man vienu tavu bērnu, tad necirtīšu.
Strazds gribēja jau arī pildīt lapsas kārumu, bet nezinaja aiz žēluma, kuru bērnu dot: kož vienā pirkstā, kož otrā – visi sāp… Pa to laiku, kamēr abi kaulējās, pienāca klāt vecmāte vārna un teica strazdam:
– Nebēdā nenieka, Strazdiņ, lai cērt! Kur tad viņai cirvis? Lapsa rādīja savu asti un sāka ar to dot pa egli, bet strazds tūdaļ redzēja, ka nieki vien ir. Par to nu lapsa gribēja ar viltu nokost gudrinieci vārnu. Lapsa aizlēca pakalnē un likās nosprāgusi. Atskrēja vārna un nometās lapsai uz galvas. Tūlīt viltniece lapsa saķēra vārnu cieti. Nu šī lūgšus lūdzās, lai tā darot, ko vien gribot, bet lai nedarot kā viņas tēva tēvam, – jo to iebāzuši rata rumbā un laiduši no kalna zemē. Bet lapsa, gribēdama darīt tāpat, ņēma tūdaļ rata rumbu, bāza vārnu iekšā un laida no kalna lejā. Vārna, pa vienu galu iebāzta, pa otru izskrēja laukā un tā no lapsas izglābās.
KĀ MĀJU LOPI NĀKUŠI PIE CILVĒKIEM
Senos vecos laikos visi māju lopi dzīvojuši draudzīgi kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miera, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis:
– Kur vīri! Kur vīri!
Tūliņ pieskrējis klāt vērsis un piespiedis vilku saviem asiem ragiem pie sienas, un auns nu tik devis ka devis vilkam pa muguru, – kamēr šim stīvam, greizam ar kaunu bijis jāšmauc projām. Bezkaunīgais vilks, gribēdams atriebties, uzsūtījis lopiem uz kaklu dažādus zvērus, bet lopi vienis prātis katru reizi pratuši uzmācējiem atturēties pretī. Vilks, to redzēdams, nogājis pie Ziemeļa, niknākā Vēja mātes dēla, un lūdzis šim palīdzēt izdzīt lopus no būdiņas. Ziemelis, kam patīk tādi darbi, nogājis uz mežu un pūtis tik briesmīgi, ka ūdeņi sasaluši un sniegs nācis aumaļām no gaisa zemē. Vērsis, nevarēdams vairs paciest nikna vēja un salnas, līdis arī būdiņā, bet nevilšus aizķērušies viņa ragi un – būdiņa sagāzusēs. Lopi redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu. Ziemelim no tā laika tā paticies nikni pūst, ka tas katru gadu lielajā mežā šņākdams krākdams laiž savu vēju vaļā. Tādā laikā arī pats vilks sasalis un novārdzis bēgšus bēg no meža ārā, nevarēdams paciest salto Ziemeļa vēju.4
VĒRSIS, CITI MĀJU KUSTOŅI UN VILKS
Reiz vērsis visus mājas kustoņus saaicināja kūti būvēt. Visi arī sanāca. Bet kad sāka būvēt, tad cits pēc cita aizgāja, jo darbs bijā grūts. Nu vērsis viens pats kūti būvējis: ragiem dzinis baļķus augšā un lielām pūlēm to taisījis gatavu. Kad uzbūvējis, tad vērsis nav neviena cita kustoņa gribējis laist iekšā. Bet zoss teikusi:
– Es visas sūnas izvilkšu no sienām, un tev būs vēl aukstāki nekā ārā.
Gailis un vistas sacījuši:
– Mēs jumtu nokasīsim, tad sniegs snigs iekšā.
Tā nu ikkatrs mājas kustonis stāstījis savu sliktumu, ko darīšot, ja nelaidīšot iekšā. Vērsim bijis visus jālaiž iekšā. Kādu laiku tur kūtī mierīgi dzīvojušiem, pie tiem atnācis vilks. Bija tumšs, un vilks neredzēja nekā. Bet tikko mājas kustoņi saoda vilka smaku, tie visi skrēja tam virsū. Vērsis ar ragiem visupirmais iegrūda tam sānos; suns ar zobiem metās tam klāt; pīle ar knābi bakstīja to, un gailis no laktas kliegšus kliedza:
– Nāk, nāk dīkā! Nāk, nāk dikā! Dodat man ar! Dodat man ar!
Vilku sagrāba briesmīgas sāpes un bailes. Tas muka pa kūts durvīm laukā, mežā iekšā. Tur tas satika draugu, kas arī patlaban taisījās iet uz vērša māju.
– Turp tu neej, – teica vilks vilkam, – mani tur nupat tikko nenogalināja. Vispapriekš man krita virsū viens ar divzaru dakšām; otrs ņēmās plēst manu pavēderi, it kā gribētu noplēst visu ādu; trešais ar īlenu man varen dūra, vai sānus pušu gribēja pārdurt, un tad vēl kāds cits pašā augšā brēca: “Dodat man ar! Dodat man ar!” Tas tur pašā augšā bija laikam tas visstiprākais – garu sarkanu bārdu, cik tumsā varēja redzēt. Tas pilnā kaklā kliedza: “Nāk, nāk, dodat man vienam pašam!” Bail man bija, ka nezināju, kur sprukt; labi, ka tiku ārā sava paša ādā. Neej labāk turp, citādi tev tāpat ies.
No tās reizes neviens vilks vairs nedrīkstēja iet māju kūtī.
KAS APĒDIS SIERU?
Iet pauninieks pa ceļu un satiek vecu vecu vīriņu.
Vecītis tūliņ uzrunā pauninieku:
– Puis, noliec savu paunu un staigā man līdzi!
– Man paunā daudz mantas, – puisis saka, – es nevaru to atstāt.
– Nekas, – vecītis saka, – atstāj vien savu paunu, es esmu brīnumārsts, un tu man palīdzēsi. Tā tu daudz vairāk nopelnīsi, nekā ar paunu apkārt staigājot.
Puisis vēl tiepjas, ka paunas žēl, bet beidzot ar mieru. Noliek paunu zemē un iet vīriņam līdzi.
Vīriņš izvelk no azotes divus siera gabalus un dod puisim:
– Tos tu paglabā, vēlāk mums noderēs!
Labi. Pauninieks iebāž sieru kabatā un iet tālāk.
Kad jau labu laiku gājuši un abi krietni izsalkuši, vecītis saka puisim:
– Dod nu sierus, apsēdīsimies un apēdīsim.
Puisis velk ar ārā, bet kabatā tikai viens siers, otru jau viņš, vecītim nemanot, apēdis.
– Kur tad tas otrs siers palicis? – vecītis prasa.
– Nezinu! Es to neesmu ēdis! – puisis vairīdamies atbild.
Neko darīt. Kad nezina, nezina.
Vecītis arī nekā vairāk neprasa, un iet abi tālāk.
Pa ceļam dabū zināt, ka ķēniņam dēls slims.
– Iesim uz pili ķēniņa dēlu dziedēt, – vecītis saka.
Labi. Atnāk abi ķēniņa pilī, un vecītis ņemas dziedināt ķēniņdēlu. Puisim tikai uguns jārāda. Nepaiet ne trīs dienas, ka ķēniņdēls vesels.
Nu ķēniņš dod zeltu, cik tik var panest.
Puisim acis vien zib, viņš gaužām mantkarīgs. Bet vecītis gluži mierīgi saka:
– Zelta mums nevajaga, dod mums divas lāpstas, ar tām mums pietiks.
Bet puisis varen pikts:
– Kālab tu neņem naudu, kad ķēniņš dod?
Vecītis nesaka nekā, paņem lāpstas, un iet abi prom. Pa ceļam padzird, ka vēl vienam ķēniņam dēls slims.
– Iesim izārstēt, – vecītis saka, un nu dodas abi uz pili.
Netālu no pils gadas liels ezers. Kā lai tiek pāri? Ne laivas, ne plosta.
– Pag, – vecītis saka, – pārbrauksim ar lāpstām.
Nu uzkāpj katrs uz savas lāpstas un brauc pāri ezeram.
Pašā ezera vidū puisis sāk grimt.
– Vai tu apēdi sieru? – vecītis prasa.
– Nē, neesmu ēdis! – puisis saka.
Kad nē, nē. Vecītis arī vairs nekā neprasa, bet palīdz puisim tikt otrā krastā.
Nu nonāk abi pilī un izārstē ķēniņdēlu.
Ķēniņš dod zeltu, cik var panest. Bet vecītis neņem.
– Dod man lāpstu un lampas degli, mums cita nevajaga.
Ķēniņš nobrīnās, bet iedod arī.
Bet puisis vēl piktāks:
– Kālab tu zeltu neņēmi? Kur mēs nabagi iesim, ko iesāksim?
Vecītis nesaka nekā. Paņem lāpstu un degli un iet projām.
Pa ceļu ejot, puisis sāk prātot:
– Ko man līdz ar tādu vecīti kopā staigāt, kas naudu neņem. Tagad jau es pats protu slimos ārstēt. Staigāšu viens pats un sapelnīšu daudz zelta.
Labi. Domāts, darīts – puisis atstāj vecīti un iet viens pats slimos ārstēt.
Aiziet pie viena ķēniņa, kam slims dēls, un solās izārstēt.
– Labi, – ķēniņš saka, – ja dēls paliks vesels, tu dabūsi daudz zelta.
Puisis ieiet pie slimā ķēniņdēla un sāk ārstēt.
Bet, tavu nelaimi, paiet viena diena, paiet otra diena, bet veselības kā nav, tā nav – dēls vēl slimāks.
– Labi nebūs, – puisis domā. – Būs jābēg prom.
Viņam vēl prātojot, ienāk pats ķēniņš.
Ierauga, ka dēls vēl slimāks, paliek nikns un liek puisi pakārt. Puisis dreb kā apšu lapa, bet nekas nelīdz. Ķēniņš sasauc ļaudis un liek taisīt kārtavas. Viltus ārstu jau ved uz kārtavām, te kur gadījies, kur ne, vecītis klāt:
– Vai tu apēdi sieru?
– Nē, neesmu ēdis! – puisis pārbijies kliedz.
Kad ne, nē. Vecītis nekā vairāk neprasa.
Vecītis iet pie ķēniņa un lūdz, lai apžēlo puisi. Par to viņš dēlu izārstēšot.
Labi. Vecītis izārstē ķēniņdēlu, un puisis kļūst brīvs.
Nu iet abi divi atkal kopā.
Iet, iet, līdz nonāk mazā klajumiņā. Vecītis dod puisim lāpstu un saka:
– Še roc, tur kaut kas ir.
Puisis arī ķeras klāt un drīz atrok lielu naudas podu.
Nu puisis stīvējas vai traks, bet nevar podu no zemes laukā dabūt.
Vecītis pieliek savu roku, un pods it viegli izceļas.
Vecītis sadala naudu trijās kaudzītēs un saka:
– Te nu mums būs katram viena kaudzīte zelta naudas!
– Bet kam tā trešā kaudzīte? – puisis iesaucas.
– Tā būs tam, kas sieru apēdis, – vecītis mierīgi atbild.
– Es jau pats to sieru apēdu! – puisis sauc.
Tai pašā mirklī pods ar zelta gabaliem atkrīt zemē, un vecais vīriņš pazūd.
Puisis rokas vien noplāta.
Viņš paskatās atpakaļ, vai vecais vīriņš vēl nav tuvumā, bet ierauga savu mantu paunu.
Nu puisis pazīst, ka tā ir tā pati vieta, kur pirmoreiz veco vīriņu satika un savu paunu atstāja.
Viņš paņem savu paunu un aiziet bēdīgs, galvu nokāris.
VEPRIS UN VIŅA KALPI
Citureiz bijis kādam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ļoti maz un maz par to bēdāja. Vepris, redzēdams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvo, atstāja savu saimnieku un aizgāja projām lielā biezā mežā. Še viņš būvēja sev māju un palika pats par saimnieku. Kādu dienu satiek viņš mežā lielu bulli un prasīja:
– Kur tu tāds ķēms iesi?
– Meklēju sev saimnieku, – teica bullis.
– Nu tad labi, līgsti pie manis par kalpu.
Bullis salīga, un nu gāja abi divi tālāk, kamēr satika tekuli, zosu tēviņu un gaili. Visi šie salīga pie vepra par kalpiem un palīdzēja tam taisīt mājas. Bija jau stipra ziema, kalpi strādāja laukā, bet vepris, kā jau saimnieks, kurināja krāsni un mīcīja maizi priekš cepšanas.
Te ienāca lapsa un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, bet pieteica, ka lai nekā neaiztiekot, citādi saukšot tūliņ vīrus. Lapsa, gaili redzēdama, laizījās vien, bet nedrīkstēja viena nekā iesākt. Labi sasilusi, tā gāja projām un ceļā satika vilku. Šis bija it kā nosalis un prasīja kūmiņam, kur viņš gan dabūjis tik labi sasildīties. Lapsa stāstīja, ka pie vepra ļoti silta istaba, bet lai tik neaiztiekot kalpus, tad klāšoties slikti.
Vilks nu iegāja pie vepra un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, pieteikdams, lai nekā neaiztiekot. Vilks sasila it ātri, un nu tam sāka jau siekalas tecēt, uz vepri skatoties. Tas nespēja noturēties un uz reizi bija veprim pie rīkles. Vepris nabadziņš kliedza, ko spēja:
– Kur vīri! Kur vīri!
To izdzirda vepra kalpi. Pirmais ieskrēja bullis un piespieda vilku ragiem pie sienmaļa; ieskrēja tekulis un deva vilkam pa muguru, ka paukšķēja vien; ieskrēja zosu tēviņš un nošķērēja vilkam ausis, un gailis, istabas augšā stāvēdams, saukšus sauca:
– Dod šurp to rakari! Dod šurp to rakari – velnam saspārdīt!
Vilks izspruka vaļā tikai lielām mokām un, lapsu saticis, stāstīja, cik viņam slikti gājis. Šis gribējis tikai drusciņ ar saimnieku pajokoties, te vīri tūliņ klāt: viens piespiedis viņu dzelzs dakšām pie sienmaļa, otrs sadauzījis ar āmuru muguru zilu melnu, trešais lielām šķērēm ausis nogriezis un ceturtais vēl saucis, lai tik padodot šim – velnam saspārdīt.
Vilks un lapsa nu nogāja pie meža tēva – brieža – un apsūdzēja tam bezkaunīgo saimnieku. Briedis atnāca un saviem lieliem, stipriem ragiem apgāza vepra mājas. Te nu saimniekam ar visiem saviem kalpiem bija jāmūk atpakaļ pie cilvēkiem. Bet vepris līdz šo baltu dienu nevar vēl aizmirst savas saimnieka dienas, jo tikko tam ķeras klāt, viņš tūliņ saukšus sauc: “Kur vīri! Kur vīri!”
VILKS
Vilks vecos laikos gājis ganos. Reizi tam iegribējies ēst. Viņš gājis pie saimnieces lūgties, lai dod paēst. Bet saimniece bija skopa un nikna sieva; tā paņēmusi maizes lāpstu (lizi) un iegrūdusi vilkam rīklē. Vilks tūdaļ aizšāvies pie Dieva un lūdzies, ko nu viņam būšot darīt. Dievs tam teicis:
– Kad tevi saimniece tā ēdinājusi, tad ej nu pie gana un ņem bez prasīšanas, ko tik es tev atvēlēšu.
Vilks:
– Gaļa jēla, to jau nevar ēst.
Dievs:
– Ņem viņu trīsreiz mutē un saki: “Te cepts, te vārīts!”
Vilks tā arī mēdz darīt līdz šo baltu dienu.
ODI UN VILKS
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa:
– Kurp tad nu, kuplasti, iesi tā noglaudies un aizslēpies?
– Iešu uz ganībām, tur no zirga sev sataisīt brangu pusdienu. Es viņu nokodīšu un labi sabarošos.
Odi brīnodamies saka:
– Ko, vai tu viens pats gribi uzvarēt zirgu? Tas jau ne mūžam nav tiesa! Mēs reiz pieci tūkstoši saķērāmies ap vienu un tad tik knapi zemē nogāzām, un pie tam viņš pusi no mums nospieda. Tevi jau viņš nosistu uz reizi, kad tu viens pats ietu. Vilks, to dzirdējis, pārdomāja visu labi, atstāja zirgu un gāja labāki citur savu laimi meklēt.
